Augstk Par Zemi

  • Autor: Vários
  • Narrador: Vários
  • Editora: Podcast
  • Duração: 99:23:49
  • Mais informações

Informações:

Sinopse

K taj brnbas spl - jatrod vieta, kur pakpties. Tda gravitcijas likumiem agrna loika, tau oti tuva patiesu kultras vrtbu mekljumiem. Kultra ir t, kas dod drobas sajtu un turpinjumu, ka - augstk par zemi - sajta. T vstur prdzvota ne reizi vien.Viens, divi, trs - skam skrjienu. Sples noteikumi? Bt klt radoa procesa tapan, apliecint cieu cilvciskai drosmei iezmt jaunus pakpienus, meklt kultras vrtbu neprtrauktbu.

Episódios

  • Portreti. Ievas Jurjānes sarunas ar cilvēkiem, kurus izvēlējās zīmēt

    02/08/2020 Duração: 30min

    Raidījumā Augstāk par zemi skan sarunu cikls ar mākslinieci Ievu Jurjāni, kas top, viņai gatavojoties izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” - tā novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Kāda tā būs? Vismaz atsevišķus topošās izstādes darbus jums ir iespēja atmiņā atsaukt jau tagad, jo izstāde Daugavpilī patiesi būs turpinājums - 2018. gada izstādei “Gals & Sākums” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Iespējams, vai nu klātienē vai ar mediju starpniecību daļu no darbiem būsiet pamanījuši – tie ir lielformāta sirmgalvju un zīdaiņu portreti, augu, mirušu putni zīmējumi akvarelī. Ieva Jurjāne pati savas izstādes ieceri dēvē par pētījumu – kas ir dzīve? Kas ir tas, ko mums priekšā pasaka daba, kas ir tas neizzināmais, taču jutekļos sajūtamais dzīvības dzimšanas brīnums? Portretējot cilvēkus, kuri nodzīvojuši garu mūžu, savā dzīves pieredzē sasaistot laikmetus, par būtisku izstādes tapšanas procesa daļu kļuva sarunas portretam topot, Ieva Jurjāne kādā brīdī tās sāka arī ierakstīt. Raidījumā sk

  • Cilvēku un augu attiecības. Saruna ar mākslinieci Ievu Jurjāni

    26/07/2020 Duração: 29min

    Turpinām sarunu ciklu, topot mākslinieces Ievas Jurjānes izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums”. Sarunu, kas ir pamatīga kā Ievas Jurjānes izstādes iecerē pieteiktais nodoms: veikt pētījumu – kas ir dzīve? Šoreiz saruna par cilvēka un dabas attiecībām, par mirušu putnu un augu botāniskajiem zīmējumiem šai izstādē. Tinam no iepakojuma plēves ārā jau reiz - 2018. gadā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā notikušajā izstādē “Gals & Sākums” parādītos darbus - tie ir sirmgalvju, zīdaiņu portreti, augu un putnu zīmējumi. Iemesls, kāpēcraidījuma veidotāja Anda Buševica, izvēlējusies būt klāt jaunās izstādes tapšanas procesā, viņa vēlas Ievas Jurjānes darbiem pievienot to, kam parasti nekad neatliek laika – sarunu. Līdzšinējā sarunā Ieva Jurjāne vairākkārtīgi, taču it kā šauboties, meklē izstādes "Gals & Sākums” ieceres iztekas avotu. Vai impulss bija deviņdesmitgadnieces Venijas Rācenes portrets? Vēlme aizsniegt cilvēka dzīves pieredzes tālāko punktu, izprast kā jūtas cilvēks, kas aizdzīvojis līdz sirmam vec

  • Zīdainī ir ieprogrammētas viņa dzīves iespējas. Saruna ar mākslinieci Ievu Jurjāni

    19/07/2020 Duração: 30min

    Turpinām stāstu par topošo Ievas Jurjānes izstādi “Gals. Sākums. Turpinājums”, kas novembrī gaidāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šoreiz sarunas fokusā izstādei tapušie zīdaiņu portreti. Māksliniece stāsta par savu apbrīnu, ciešā vērojumā atklājot, ka zīdainī, līdzīgi kā ozola zīlē, jau pavisam maziņā, ir ieprogrammētas visas viņa dzīves iespējas.  Turpinām cikla iepriekšējā raidījumā pieteikto pētījumu – kas ir dzīve? Ieva Jurjāne šādu tēmu mākslā pieteica jau 2018. gadā, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja centrālajā ēkā bija skatāma mākslinieces sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals & Sākums”. Šis ir otrais raidījums četru raidījumu ciklā, un iepriekšējā sarunā tikai pamazām sāku noticēt mākslinieces pieteiktajai metodei: skrupulozi, ar dabas pētnieka precizitāti pārzīmēt acīmredzamo, līdz, laika ilgstamībā, vērojumā, pietuvinājumā, jutekliskais sāk atklāt arī kaut ko no tā, kas stāv jau aiz redzamā. Portretējot sirmgalvjus, teju simtgadu vecumu sasniegušos, par daļu n

  • Vērienīgais un utopiskais pētījums - kas ir dzīve. Sarunas ar Ievu Jurjāni

    12/07/2020 Duração: 29min

    Top jauna izstāde, mākslinieces Ievas Jurjānes pirms diviem gadiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajai sirmgalvju un zīdaiņu portretu izstādei “Gals un Sākums” novembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā gaidāms “Turpinājums”. Raidījumā Augstāk par zemi jūlija mēnesī iesim līdzi mākslinieces vērienīgajai un utopiskajai iecerei veikt pētījumu – kas ir dzīve? – nesteidzīgās sarunās par būtisko. Raidījuma ieraksts tapis mākslinieces Ievas Jurjānes darbu noliktavā, puspagrabstāvā Antonijas ielā Rīgā, netālu no Nacionālā Mākslas muzeja. Pirms diviem gadiem Nacionālā muzeja centrālajā ēkā bija skatāma Ievas Jurjānes sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals un Sākums”. Esam ar Miķeļa Liniņa, kurš ar filmu kameru arī ir klātesošs darbnīcā, palīdzību izpakojušas no burbuļplēves kopš izstādes beigām šeit noglabātos portretus, un iemesls tam – novembrī gaidāmā izstāde. Ieva Jurjāne pati vēlas vēlreiz redzēt jau gatavos darbus. Šobrīd top arī jauni. Tos filmēt, un, atsaucoties uz manu jau

  • Slimības brīdī solidarizējamies ar Juri Kronbergu. Saruna ar dzejnieku no LR arhīva

    22/06/2020 Duração: 29min

    Solidarizējoties ar dzejnieku un atdzejotāju Juri Kronbergu slimības brīdī, piedāvājam atkārtojumā noklausīties 2010. gadā tapušu raidījumu. Šo desmit gadu laikā iznākušas vēl vairākas Jura Kronberga dzejas grāmatas, bet 2010. gadā, kad tapa raidījums, iznākusi Jura Kronberga trimdā rakstītās dzejas izlase un “Vilks Vienacis”. 26. jūnijā pulksten 17 “Andalūzijas sunī” Rīgā, Berga bazārā, notiks arī dzejniekam Jurim Kronbergam veltīts vakars “Jura Kronberga dzeja un draugi”, draugu vidū rakstniece Nora Ikstena, dzejnieks Guntars Godiņš, aktieri Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš un Gerds Lapoška. Pasākuma viens no mērķiem, ar klaida latviešu biedrības ELJA50 starpniecību vākt arī ziedojumus esošo izdevumu segšanai.

  • Dziedātprieks, dziedātmācīšana un Jāņu svinēšana. Saruna ar Igetu Ozoliņu

    21/06/2020 Duração: 30min

    Mūzikas pedagoģe, topošā etnomuzikoloģe un brīvās gribas ansambļa “Stiprās sievas” vadītāja Igeta Ozoliņa, ir cilvēks ap kuru virmo enerģija. Igeta sadzied, iegriež, rosina, pārliecina. Tikšanās iemesls ir kāda jauna ierosme: Igeta Ozoliņa sadarbībā ar “Austras biedrību” rīko pirmo attālināto tradicionālās dziedāšanas konkursu “Te man tika, te dziedāju”. Konkurss nav beidzies, savu dziesmu, nofilmētu ar mobilo tālruni vai kādā citā veidā, iesūtīt varat vēl līdz Pēterdienai, 29. jūnijam. Lai popularizētu konkursu, iekustinātu citus, youtube vietnē publicēti vairāki video, kuros Jāņu, ganu, saules dziesmas iedziedājuši žūrijas locekļi, Igetas audzēkņi, arī viņa pati. Šai video Igeta Ozoliņa dzied šo pašu Vidzemes ganu sasaukšanos, un filmēta brīvā dabā, tā skan pat vēl skaņāk nekā Radio studijas tīši atbalsis slāpējošajās sienās. Kā turpmāk varētu attīstīties pirmā attālinātā tradicionālās dziedāšanas konkursa “Te man tika, te dziedāju” ideja, šobrīd grūti prognozēt. Patreizējā atsaucība liecina, ka dalībni

  • Piecpadsmit gadus krāti stāsti sakopoti Baibas Zīles jaunākajā krājumā

    14/06/2020 Duração: 30min

    Par savu debiju literatūrā Baiba Zīle sauc septiņu gadu vecumu, kad viņai vecāki, abi pazīstami žurnālisti, uzdāvināja blociņu, un piekodināja pierakstīt dzīvi. Taču savu balsi literatūrā viņa esot atradusi krietni vēlāk, jau pēc pirmā, ar pseidonīmu Anna Kravicka publicētā romāna, kad pēc pārcelšanās uz dzīvi ārzemēs, sākusi rakstīt angliski. Jaunajā stāstu krājumā “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” ir piecpadsmit gadus krāti stāsti. Rakstnieces Baibas Zīles stāstu krājums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” iznāca janvārī, un šī gada “zaļajā ziemā” tās nosaukums skanēja tikpat absurdi kā šobrīd, jūnija negaisos. Grāmatas priekšvārdā autore skaidro, ka stāsti tapuši pēdējo piecpadsmit gadu laikā, daži – angliski, tagad pārtulkoti. Krājuma nosaukums, kas ir arī nosaukums vienam no stāstiem, tapis pirms septiņiem gadiem, tobrīd Baiba Zīle dzīvojusi Luksemburgā, un, saskaņā ar meteorologu apgalvojumiem, vismaz Eiropas vidienē, šī ziema skaitījusies ļoti auksta. Šķiet, nosaukums “Aukstākā ziema simt pie

  • Trīs stāsti, kurus vieno lauku viensētas ideja

    12/06/2020 Duração: 29min

    Trīs stāsti no raidījuma Augstāk par zemi arhīva, kurus vieno lauku viensētas ideja. Mākslinieks Kristaps Epners, japāņu dzejniece, “Straumēnu” tulkotāja Konno Mari un dzejnieka Edvarda Treimaņa Zvārguļa celtās “Leukādijas” šodien.

  • Intervijas ar rakstnieku Zigmudu Skujiņu. Ierosinātās tēmas un to piepildījums

    31/05/2020 Duração: 27min

    Dažādu gadu intervijas ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu. Kuras no sabiedriski aktīvā vēstures zinātāja ierosinātajām tēmām šobrīd guvušas piepildījumu, kuras vēl prasās pēc jauna atgādinājuma? Zigmuds Skujiņš Jāņa dēls, dzimis 1926.gada 25.decembrī Rīgā. Par savu galveno nodarbošanos uzskatu rakstniecību Tieši tik tīši pieticīgi un ar smaidu, atbildot uz Raita Kalniņa pistoles šāvieniem līdzīgajiem anketas jautājumiem, jaunatnei domātajā Radio raidījumā “Dzirkstele”, 1978. gadā, sevi piesaka rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Vēlāk šiem goda nosaukumiem pievienosies LPSR Tautas rakstnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā piešķirti prestižākie literatūras jomas apbalvojumi – Latvijas Literatūras balva par mūža ieguldījumu, Aleksandra Čaka un Rīgas balva par dziļurbumiem pilsētas vēsturē. Anda Buševica turpina vētīt Radio fonotēku. Kāpēc gan nepajautāt Zigmundam Skujiņam pašam? Viņš joprojām ir mūsu laikabiedrs, vecākais Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Taču

  • Sarunas par kultūras notikumiem Latvijas Radio gadu gaitā

    17/05/2020 Duração: 30min

    Kādā veidā iepriekšējās desmitgadēs Radio tika uzturēta saruna par kultūras notikumiem? Vai dominēja klausītāju viedokļi, vai tās lielākoties bija jomas autoritāšu lekcijas? Fragmenti no Latvijas Radio fonotēkā glabātajiem dažāda laika kultūras raidījumu ierakstiem. Kad pirms pieciem gadiem tika nodibināta Normunda Naumaņa biedrība, un tā paziņoja par nodomu turpmāk pasniegt balvu gada labākajiem kritiķiem, viens no paziņojuma blakusefektiem bija diskusijas par to, kas tad īsti ir laba kritika, kādas ir iedibinātās tradīcijas Latvijas kultūrtelpā? Lūk, fragments no 2016. gada 16. janvāra diskusijas Latvijas Radio 3 Klasika raidījumā Post factum, šī saruna notiek pirmās Naumaņa balvas gaidās. Anda Buševica, tā esmu es, un raidījumu "Post factum" arī šobrīd uzskatu par vienu no veiksmīgākajiem mākslas kritikas paraugiem, taču tālajā 2016. gadā tā veidotāji bija tīši spēruši sānsoli no aktuālo koncertu vērtēšanas un nolēmuši apspriest par kritikas tikumu un sūtību. Par sarunbiedriem tīši aicinot žurnālistus,

  • Gunāra Priedes savulaik teiktās atziņas skan kā tieši par mūsdienām

    10/05/2020 Duração: 29min

    Dramaturgs, publicists un arhitektūras vērtību aizstāvis Gunārs Priede savās lugās, dienasgrāmatās un vēstulēs ir izcils laikmeta dokumentētājs, taču intervijās dažas viņa atziņas skan kā teiktas par tieši šo laiku. Raidījumā Augstāk par zemi ierakstu fragmenti no Latvijas radio fonotēkas. Raidījuma sākumā skanēja fragments no žurnālista Raita Kalniņa veidota pionieriem domāta raidījuma “Tu tik esi puika”, kurā viens no sarunbiedriem ir aktieris Gundars Āboliņš, 1974. gadā viņam ir 14. Nesenā Latvijas televīzijas raidījumā “Kultūrdeva”, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis Raimonds Lagimovs jeb Dambis intervijā teica, ka, viņaprāt, mūsdienās robeža starp pagrīdes un populāro mūziku tikpat kā zudusi, taču atšķirība tomēr pastāv – vienus mūziķus nez kāpēc rāda televīzijā, citus nē. Savdabīgs cenzūras veids, ko, jāatzīstas, pamanu pārskatot arī Latvijas Radio fonotēku. Man varbūt būtu paticis šo raidījumu veidot par Vizmu Belševicu, nupat publiskotas viņas pagājušā gadsimta vidū rakstītās dienasgrāmatas, taču R

  • Skaniskas laikmeta skices no 1990.gada Latvijas Radio arhīvā

    03/05/2020 Duração: 30min

    Ielūkojamies Latvijas Radio fonotēkā, šoreiz - izvēloties gadaskaitli “1990”. Pagājuši tikai 30 gadi, bet jau ir vajadzīga piepūle, lai atcerētos, kas bija tās domas, tēmas, kas uzspurdza vēl Padomjvalsts pēdējos gados, kad “glastnostj” un “perestroika” bija padarījusi iespējamu sarunāšanos? No kādiem ideju aizmetņiem dzima nacionālā pašapziņa cīņai par valstiskumu? Raidījumā iekļauti tā laika raidījumu fragmenti, un tīši izvēlēti nevis vēsturiski izšķirīgi mirkļi, bet drīzāk skaniskas laikmeta skices. Arī izvēlēto fragmentu mozaīka varētu būt gluži cita. "Šī ir manējā, galu galā arī es pati esmu tā laika lieciniece," tā raidījuma autore Anda Buševica. Ko darīju 1990. gadā? Grasījos beigt skolu, iestāties “filozofos”. Pārmaiņu laiks valstī sakrita arī manas dzīves griežiem. Brīvība vispirmām kārtām man tobrīd nozīmēja iespēju lasīt labas grāmatas. Lasīju krieviski, kamēr vēl bija iespēja braukt uz Ļeņingradu, pirkt grāmatas. Bet arī Latvijā uz slikta papīra, bet milzīgā daudzumā iznāca visi 20. gadsimta li

  • “Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Ceturtais stāsts

    12/04/2020 Duração: 30min

    Tā kā ieteikums nedoties ārpus mājas, netikties ar cilvēkiem attiecas arī uz žurnālistiem, raidījumā Augstāk par zemi laikā, kad valstī pandēmijas dēļ izsludināts ārkārtas stāvoklis, skan "Mājās sēdētāja dienasgrāmata": raidījuma autores dokumentēta cilvēciskā reakcija uz vēl nepiedzīvoto situāciju. Kādas mūsu sabiedrības vērtības, bailes un rakstura iezīmes atklājās ārkārtas situācijā? Vai cilvēces uzkrātā kultūras bagāža var piedāvāt derīgu pieredzi? Tagad man jāatzīstas, ka pirmās divas nedēļas savu Mājās sēdētāja dienasgrāmatu rakstīju ar lielu baudu, laikam bija sakrājusies kāda vajadzība pēc nesteidzīga monologa, ko pandēmijas laiks neviļus bija padarījis īstenojamu. Taču pagājušajā nedēļā pamanīju, ka vārdu straumes, kas caur mani traucās, izsīkušas, un nevaru vairs atrast sevī pareizo sajūtu, ko es vēlos uzrakstīt. Krievu filozofs Aleksandrs Pjatigorskis “Kādas šķērsielas filozofijā” ierakstīja tā uzreiz grūti uztveramu atziņu, ka dzīve un filozofija nenotiek vienlaikus – vai nu dzīvo vai filozofē. E

  • “Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Trešais stāsts

    05/04/2020 Duração: 29min

    Mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Vai mājās sēdēšana ir Dieva sods vai svētība? Citu pieredze un pārbaudīti padomi kā saglabāt līksmu garu un možu prātu sērgas laikā. Šī ir mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Pamazām sāk iezīmēties nu jau trešo nedēļu rakstītā teksta kopējā dramaturģija. Pirmā nedēļa bija kolektīvs apjukums, brīdis, kad cilvēki atcerējās, ka tomēr ir mirstīgi, un tobrīd abas galējības – patētika un melnais humors – runās un prognozēs uz īsu brīdi nebija sliktas gaumes pazīme. Otrā nedēļa, kurā uzbūvējām darboties spējīgu valsts pārvaldi, izglītības sistēmu, mediju darbu virtuālās realitātes bunkurā. Un visu šo laiku savā starpā sacentās divas pretējas tendences – dabas un cilvēku pasaulē. Aiz loga šobrīd sprāgst pumpuri, saule neskopojas ar savu siltumu, putni atlidojuši, un arī cilvēkos tas sēj nemieru un pamodina no aizlaikiem pārmantoto prieku, ka esam pārziemojuši. Kamēr cilvēku pasaulē nemitīgi skan autoritatīvi aicinājumi nepulcēties, neļauties pārmērībām, saklausīt baile

  • Mājās sēdētāja dienasgrāmata. Otrais stāsts

    29/03/2020 Duração: 29min

    “Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās “ Dekamerona”  īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu.” Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu Facebook profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. Pandēmijas dienasgrāmatu fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”. Man vislabāk patīk jau iepriekš citētās Žaņa Lipkes memoriāla vadī

  • “Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Pirmais stāsts

    22/03/2020 Duração: 29min

    Labu jums veselību! Pēdējās nedēļas laikā veselību, sasveicinoties vai noslēdzot, lielākoties jau telefonsarunas, e-pastus vai kādus citus virtuālās komunikācijas veidus, vēl daudzi. Šajās dienās mēs piedzīvojam ko tādu, ko, vismaz es savā četrdesmitgadnieces pusmūžā, neatceros pieredzējusi. Paldies Dievam, pie robežām nestāv tanki, nav sprāgusi atomelektrostacija, nav nekā taustāma, kam pieķerties, ko risināt vai kam pretoties. Ir tikai ziņas par kaut kur ārpasaulē notiekošo, bet, izrādās, pasaule šai gadsimtā sarāvusies tik maziņa, ka jebkas var izraisīt tauriņu spārnu efektu. Tik pamatīgu, ka tas dienas laikā apvērš kājām gaisā ikdienu. No 13.marta valdība Latvijā izsludina ārkārtas stāvokli sakarā ar jauna vīrusa pandēmijas draudiem, skolās mācības atceltas, atcelti visi publiskie pasākumi, cilvēkiem tiek ieteikts nedoties uz darbu, strādāt no mājām. Man kā kultūras žurnālistei tas nozīmē, ka šis rīkojums mirklī atcēlis pilnīgi visu manā darba plānotājā ierakstīto. Ja nedrīkst satikt cilvēkus, nav iespa

  • Anneles Slišānes stāsts par stellēm, darbu un katrā cilvēkā dziļi kodēto Mātes plati

    15/03/2020 Duração: 30min

    Tekstilmāksliniece un skolotāja Annele Slišāne plašāk pazīstama kļuva ar no neparastiem materiāliem austo sajūtu segu projektu „100 deči Latvijai”. Bet tā vien liekas, ka šai 100 deču stāstā vēl palicis daudz neizstāstīta. Anneles Slišānes stāsts ir daudz bagātāks. Tas sākas ar Upītes ciemu Krievijas pierobežā, ļoti īpašu vietu, un Upīti īpašu dara pašu iedzīvotāju izvēle nu jau vairākās paaudzēs dzīvot, kopjot kopienas garu, un tas ir stāsts arī par pārējai Latvijai vēl atklājamu Latgales kultūras kopēju, dzejnieku, Anneles tēvu Antonu Slišānu. Taču Anneles Slišānes stāsts ir arī viņas mātes Irēnas dzimtas stāsts, par stellēm, kas stāv Zelču salas – kādreiz liela un rosīga ciema – pēdējās apdzīvotajās mājās. Annele Slišāne šobrīd dzīvo Rīgā, taču katrā cilvēkā ir kāda neapjausta vietas atmiņa, tāda kā mātes plate, kas nosaka lietu kārtību ne tikai datoros, bet arī katrā no mums. Nu jau Annele Slišāne pati ir māte sešiem bērniem. "Mātes plate" – šāds nosaukums dots arī viņas jaunākajam mākslas projektam. An

  • Kādu vēstures notikumu atceri Latvijā svinēt Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā

    08/03/2020 Duração: 30min

    Vai Latvijas feminisma vēsture ir jau uzrakstīta? Kādu vēstures notikumu atceri mums Latvijā svinēt Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā? Epizodes no 19. – 20. gadsimta mijas sieviešu cīņas par vēlēšanu tiesībām un ietekmi likumdošanā stāsta vēstures doktore Ineta Lipša. 8. marts - datums, kas pēc atbrīvošanās no padomjlaiku vērtībām, kādu laiku bija zaudējis savu prestižu, tomēr atjaunotajā Latvijā izrādījies neparasti dzīvotspējīgs. "Uzziedināto tulpju svinēšanas svētki personīgi man piepildījās ar jaunu jēgu tikai pirms gada, kad, pateicoties soctīkliem, guvu ierosmi šai dienā pieminēt savas dzimtas stiprās sievietes, jo īpaši tās, kas arī politiski cīnījušās par sieviešu tiesībām. Un tālu nebija jāmeklē, mana vecvecmāmiņa Hedviga Emīlija Berg, dzimusi Prikūn, vēlāk Buševica, ir viena no viņām - pirmajām izglītotajām sievietēm, kas mācījās Lomonosova ģimnāzijā Rīgā, turpat kur Marija Stalbova, dzejnieka Viktora Eglīša sieva, Marija Deidere, Emīla Dārziņa dzīvesbiedre," atklāj Anda Buševica. "Līdz

  • Paulis un Irēne Lazdas jau 30 gadus īsteno Dr. Ainas Galējas stipendiju programmu

    01/03/2020 Duração: 30min

    No jau gandrīz trīsdesmit gadus Viskonsīnas universitātes (ASV) profesori Paulis un Irēne Lazdas gada sākumā brauc uz Latviju, lai izraudzītos labākos kandidātus Dr. Ainas Galējas stipendiju programmai. Šai programmā Viskonsīnas universitātē kopš 1992. gada studējuši jau sešdesmit astoņi studenti no Latvijas. Šis būs stāsts par to trimdnieku paaudzi, kas vēl saglabājusi atmiņas par Latviju, un arī izklīstot pasaulē, sekmīgi veidojot karjeru, savus naudas līdzekļus un darbu ziedo Latvijas uzplaukumam. Paulis un irēne Lazdas ir dzimuši Latvijā, kā daudzi latvieši, viņi Otrā pasaules kara laikā devušies bēgļu gaitās. Paulis Lazda nu jau 47 gadus nostrādājis kā Austrumeiropas, Baltijas, Krievijas vēstures pasniedzējs, un pensionējies tikai nesen. Irēne Lazda savukārt ir valodniece, ilgus gadus studentiem mācījusi vācu valodu, iepazīstinājusi ar Eiropas literatūru. Kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem abi kopā vai viens no viņiem, bet katru gadu janvārī Lazdas ierodas Rīgā. Te aizsākas stāsts par doktores Ainas Galē

Página 10 de 10