Š?s Dienas Ac?m

5. septembrī atzīmēsim 88. gadskārtu, kopš pasaulē nācis dzejnieks Knuts Skujenieks (1936.-2022.). Jau divus gadus dzejnieka vairs nav mūsu vidū, taču droši vien daudz ir to, kurus iedvesmo viņa radošais mantojums, dzeja, atdzeja, publicistika un arī viņa personība. Knuts Skujenieks bija viens no tiem, kurus padomju režīms represēja salīdzinoši liberālajā pēcstaļinisma posmā. Lēģera gadi, kā apgalvoja pats dzejnieks, bijuši viņam personības un literārā talanta nozīmīgas rūdīšanās laiks, kas, protams, tikai vēlreiz apliecina viņa cilvēcisko raudzi.  Raidījumā Šīs dienas acīm savulaik tapušas vairākas nozīmīgas sarunas ar dzejnieku. Šoreiz skan fragmenti no tām.

1989. gada otrā puse, kad nobrieda un īstenojās Baltijas ceļa akcija, bija izšķirošs laiks arī Vācijas vēsturē. Par to, kā notikumi Baltijā izskatījās no Vācijas perspektīvas, sarunājos ar vēsturnieku Detlefu Henningu. Šobrīd viņš ir pētnieks Hamburgas Universitātes Vācu vēstures un kultūras Ziemeļaustrumeiropā institūtā, bet 1989. gada 23. augustā Detlefs Hennings bija Rīgā un līdz ar simtiem tūkstošu baltiešu stāvēja Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē.

Rosinoties no skandāla, kas sacēlās ap šī gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Parīzē, jo sevišķi režisora Tomā Žolī veidoto performanci, kurā daudzi saskatīja līdzību ar Leonardo da Vinči gleznu "Svētais vakarēdiens", diskutējam par reliģijas lomu un vietu šodienas pasaulē.  Turpinām iepriekšējā raidījumā sākto sarunu ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Juri Cālīti un Andri Priedi.

Kas bija nacionālkomunisti, kādi bija viņu mērķi un kādas sekas šiem notikumiem bija Latvijas tālākajā attīstībā? Raidījumā par šīm tēmām sarunājas vēsturnieki Daina Bleiere un Ilgvars Butulis. 

Olimpiskās spēles Parīzē šodien, 11. augustā, finišē. Vēl joprojām, domājams, daudzviet nav rimušas diskusijas un viļņošanās par to, kas notika olimpiādes atklāšanas ceremonijā 26. jūlijā, un pirmām kārtām par vienu no daudzajiem tur vērojamajiem mākslas aktiem - performancēm, kas veidoja visu šo grandiozo izrādi, kuras režisors bija Tomā Žolī. Un viena no šīm performancēm daudziem, pirmām kārtām tiem, kuri sevi identificē kā kristiešus, šķita aizskaroša, sadusmojoša. Dažādi formulējumi lietoti. Kas tad īsti notika Parīzē, skatoties uz to no ticības un citu cilvēka darbības sfēru, varbūt konkrētāk vēl mākslas robežu viedokļa? Par to saruna ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Andri Priedi un Juri Cālīti.

Raidījumā saruna par Pirmo pasaules karu, par pirmo šī kara mēnesi. Stāsta vēsturniece Ilze Krīgere.

Šis ir Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 75. gads, un Ziemeļatlantijas aliansei ir veltītas arī raidījums Šīs dienas acīm. Saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Eduards Liniņš: Raidījumā pievēršamies pašam pēdējam NATO pastāvēšanas posmam - pēdējiem 10 gadiem, kas ir ļoti spilgti un izteikti citādi nekā bija līdz tam. Sakritība, ka šogad aprit arī 20 gadi, kopš Latvija ir alianses dalībvalsts. Šī pēdējā desmitgade ir Krievijas agresijas desmitgade, 2014. gads bija tāda ļoti netīkama pamošanās visiem Rietumiem, faktiski visiem Rietumu demokrātiskajiem spēkiem, bet arī tajā skaitā NATO blokam pēc perioda, kad Rietumu pasaule dzīvoja ar šo vēstures beigu izjūtu, ka līdz ar Aukstā kara beigām ir noslēgusies faktiski tāda vēstures veidošanās dramaturģijā, demokrātija ir kļuvusi nepārprotami noteicoša vēstures tālākajā virzībā. Tas viss izrādījās ļoti lielā mērā ilūzija. Un NATO kā organizācija, kas tapa izteikti aukstā kara rezultātā un kontekstā, varēja šķist, bija bez tāda loģiska p

Šonedēļ Latvijas Republikas bruņotie spēki atzīmēja savas pastāvēšanas 105. gadadienu. 1919. gada 10. jūlijā Latvijas Republikas Pagaidu valdība iecēla pirmo bruņoto spēku komandieri ģenerāli Dāvidu Sīmansonu, ar kura pavēli vienotā struktūrā tika apvienotas divas vienības - Dienvidlatvijas brigāde, kura bija veidojusies kā daļa no tā sauktās Latvijas zemessardzes, kur ietilpa arī vācu un krievu vienības, un Ziemeļlatvijas brigāde, kas bija formējusies Igaunijas bruņoto spēku sastāvā. Par šo vēsturisko momentu saruna ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu.

30. jūnijā 85. dzimšanas dienu svin Jānis Peters - dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, diplomāts, viens no Trešās atmodas līderiem. Sveicot Jāni Peteru raženajā gadskārtā, raidījumā saruna ar dzejnieku, kas pirmo reizi izskanēja 2008. gada jūnijā un bija veltīta tobrīd nule mūžībā aizgājušajam kirgīzu rakstniekam Čingizam Aitmatovam. Domājams, ka Čingizs Aitmatovs joprojām ir Latvijā mīlēts un cienīts literāts, kaut, protams, latviešu un Latvijas literārā interese un orientācija varbūt ir krietni mainījusies kopš tiem laikiem, kad Aitmatova darbi šeit sacēla tādu pašu viļņošanos kā varbūt visā pārējā Padomju Savienībā. Bet Jānim Peteram ir bijusi izdevība tikties ar Čingiza Aitmatova arī personiski.

Šajās dienās atzīmējam 105. gadskārtu kopš Cēsu kaujām – notikumiem, kam bija nozīmīga loma Latvijas neatkarības kara gaitā un ietekme uz tālāko Latvijas Republikas un arī Igaunijas Republikas sabiedriski politisko attīstību. Aicinām palūkoties uz militārajām un politiskajām norisēm 1919. gada vasarā. 1919. gada maija nogalē Vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 16. jūnijā ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņuvilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. 

25. maijā mūs sasniedza sēru vēsts - 86 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas fotogrāfs, fotovēsturnieks, daudzu grāmatu autors un viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem – Pēteris Korsaks (1937-2024). Viena no Pētera Korsaka galvenajām izpētes tēmām bija izgudrotāja Valtera Capa biogrāfija un viņa leģendārais izgudrojums – fotokamera „VEF Minox”. Tai bija veltīta arī saruna ar Pēteri Korsaku, kas pirmo reizi izskanēja ēterā 2013. gadā. 1938. gada aprīlī Latvijā plašā pārdošanā parādījās jauns tehnikas brīnums - fotoaparāts „VEF Minox”. Kaut kāds priekšstats par „VEF Minox” ir diezgan daudziem. Un ir stāsti par šo, jāsaka, leģendāro aparātu.

Tuvojoties 20. gadskārtai kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, piedāvājam sarunu, kas pirmoreiz izskanēja pirms desmit gadiem. Toreiz raidījumu ciklā "Eiropas nākotne desmit tēmās" 2014. gada februārī vērtējām Latvijas pirmo desmitgadi Eiropas valstu kopībā un ieskicējām nākotnes perspektīvas. Ieklausāmies un izvērtējam, kas no teiktā joprojām aktuāls arī šodien. Eduarda Liniņa sarunu biedres studijā: politoloģe Žaneta Ozoliņa un socioloģe Ieva Strode.

24. martā apritēja kāda simtgade, proti, 1924. gada 24. martā tika nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis - arī šobrīd Latvijas Republikas augstākais apbalvojums. Tas ir iemesls, lai parunātu par Latvijas Republikas apbalvojumu sistēmu un par to, kas vispār pasaules vēsturē šādi apbalvojumi, kā tie radušies.  Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un nodaļas krājuma galvenā glabātāja Laima Kostrica.

Raidījums skan dienā, kad savu pirmizrādi piedzīvo spēlfilma "Marijas klusums". Saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani. Latviešu aktrises Marijas Leiko mūža pēdējā ziema, kas paiet Maskavā un noslēdzas Komunarkas masu slepkavību vietā Piemaskavā, kur ne viens vien latvietis beidza savu dzīves ceļu Staļina lielā terora laikā. Šobrīd Marijas Leiko biogrāfija piedzīvo tādu zināmā mērā uzmanības bumu. Ir filma "Marijas klusums", ir nesen Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde ""Skatuve" ugunī", būšot arī Kristīnes Želves dokumentālā filma par Mariju Leiko.  Kas tevi saistīja Marijas Leiko liktenī? Dāvis Sīmanis: Manuprāt, Marija Leiko ne vien tāds varbūt īpašs gadījums Latvijas teātrī un kino, tomēr aktrise ar starptautisku skanējumu un pamatā savu slavu un savas karjeras augstākos punktus aizvadījusi Vācijā 20. gados un 30. gadu pašā sākumā. Viņas personība savā ziņā ir tāda prizma, caur kuru var ļoti plaši apskatīt visu 20. gadsimta pirmo pusi, un ar tajā iekļautajām katastrofām un tajā iekļautajām dažāda veida

2024. gada 23. martā zemes klēpī guldīja Aināru Dimantu - publicistu, sabiedrisko darbinieku, pasniedzēju, vienu no pēdējo desmitgažu pamanāmākajiem Latvijas mediju pētniekiem. Ainārs Dimants bija izcils mediju vēstures zinātājs, ko apliecina arī viņa aizpērn iznākusi monogrāfija „Latvijas prese 200 gados: no latviešu avīzēm līdz digitālo mediju laikmetam”. Viņa mūžs aprāvās 13. martā - 58. mūža gadā. „Es ar Aināru iepazinos 1983. gadā, kad viņš kā agrākais dalībnieks apmeklēja toreizējo radošās jaunatnes nometni „Aicinājums”. Turpmākajās pāris desmitgadēs mums bija dažas epizodiskas tikšanās, tai skaitā kāda visai karsta personiska diskusija laikraksta „Diena” redakcijā, bet pēc 2006. gada Ainārs kļuva par manu autorraidījumu viesi Latvijas Radio,” atminas raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš. Šoreiz raidījumā vairāku raidījumu, kuros piedalījies Ainārs Dimants, fragmenti.

2024. gada 17. martā aprit 80. gadskārta kopš Latvijas Centrālās padomes memoranda pieņemšanas. Nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos tapušais teksts, kuru 1944. gadā parakstīja 188 prominenti latviešu sabiedrības pārstāvji, uzsvēra Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma de jure pastāvēšanu un to, ka nedz padomju, nedz vācu totalitārajiem režīmiem nav nekādu leģitīmu tiesību uz Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem. Memorands prasīja Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanu.  Otrā pasaules kara situācijā diemžēl šādai atjaunošanai trūka nepieciešamo militāri politisko priekšnoteikumu, un memorands, ja arī nonāca demokrātisko valstu institūciju redzeslokā, palika faktiski neievērots. Laimīgā kārtā teksta oriģināls un parakstītāju saraksts negāja zudībā. Tas nonāca dokumenta parakstītāja - inženiera Vilhelma Jansona un viņa dzīvesbiedres juristes Valija Sveščūnas-Jansones - rīcībā, kuri to paslēpa zem grīdas dēļiem savā dzīvesvietā Vecrīgā. Dzīves laikā viņi tā arī neatklāja dokumenta a

1944. gada 16. martā divas latviešu "Wafen SS" divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas arī kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieku Valdi Kuzminu. Aplūkojam visus tos latviešus, kas tajā vai citā laikā, tādā vai citā kvalitātē nonāca nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna ievērots nevis hronoloģisks princips, bet ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem ir nepārprotami skaidrs, ka viņi bijuši akra noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu

Laiks pirms simts gadiem saistās ar kādu interesantu faktu Latvijas un arī Francijas vēsturē. 1924. gada 2. martā Parīzē no raidstacijas "Radio La Studia" notika pārraide, kas bija veltīta Latvijai. Tajā piedalījās arī Latvijas tobrīd sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds. Šim faktam ir veltīts raidījums Šīs dienas acīm. Stāsta mākslas zinātniece, Oļģerta Grosvalda biogrāfijas pētniece Ginta Gerharde-Upeniece un Ēriks de Drezī no Francijas, kurš šo faktu atklāja no jauna. Viņš ir liels Latvijas draugs un latviešu kultūras entuziasts.

24. februārī apritēja divi gadi, kopš Kremļa režīms uzsāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu. Lai arī agresora ambīcijas iznīcināt Ukrainas neatkarību dažu dienu laikā ātri vien izkūpēja gaisā, Ukrainai pagājušajos divos gados ir nodarīts milzīgs posts, tās cilvēki piedzīvojuši un turpina piedzīvot milzums ciešanu. Bet šajās dienās aprit arī desmitā gadskārta, kopš Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu. Par konkrēto datumu izteikti dažādi viedokļi, taču visbiežāk par tādu atzīst 2014. gada 20. februāri, jo tieši šis datums minēts uz medaļas, kura tika piešķirta Krimas okupācijā iesaistītajām Krievijas militārpersonām.  Sagrābjot kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu, praktiski nesastapa nekādu Ukrainas bruņoto spēku pretestību, ciktāl ar šādu scenāriju neviens nebija nopietni rēķinājies, un notiekošais šokēja kā Ukrainu, tā visu pārējo pasauli. Tika sarīkots okupanta organizēts un kontrolēts referendums, un Maskava paziņoja, ka saskaņā ar pussalas iedzīvotāju gribu Krima un autonomās Sevastopoles pi

Jau kādu laiku sabiedrībā tiek locīts Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa vārds. Starta signālu tam deva Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis, komentējot savu lēmumu uz restaurētās teātra ēkas - vēsturiskās Dailes teātra mājvietas - sienas neatjaunot tur savulaik pēc paša Hermaņa iniciatīvas izvietoto Eduarda Smiļģa fotoportretu - fotogrāfa Gunāra Bindes hrestomātisko darbu. Kā motīvu Hermanis piesauca Smiļģa sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, raksturojot viņu kā centīgu kolaborantu. Visai paredzami ap šo izteikumu sāka spietot sociālo tīklu viedokļu paudēju pūlis, reproducējot un apzelējot Hermaņa teikto. Lielum lielajā vairumā šie komentāri neizceļas ar izpratni par tām sarežģītajām attiecībām, kādās ikviens, bet jo sevišķi ievērojams mākslinieks nonāca ar pagājušā gadsimta totalitārajiem režīmiem. Tā kā raidījumos Šīs dienas acīm esmu vairākkārt pievērsies Eduarda Smiļģa personībai, tai skaitā viņa dzīvei un darbībai Ulmaņa autoritārisma, nacistu okupācijas un ilgstošajā padomju ok