Divas Puslodes

Nacionālisms Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem. Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņa