Augstk Par Zemi

Ar aplausiem un sirsnīgiem suminājuma brīžiem Jūrmalas Centrālajā bibliotēkā tika atvērta Nunnas M.P. grāmata „Mana mamma EvangeLIA Kukuvasa GUĻEVSKA”. Pierakstītais ir mātes un meitas saruna, kas ietver gan dzimtas vēsturi, gan kopīgi izdzīvoto Latvijas vēsturi. Grāmatas galvenās varones vārdu starp rindām uzmeklēt ir vieglāk – tā ir Latvijas Radio žurnāliste vairāk kā četrdesmit gadu garumā, tagad arī padsmit grāmatu autore Lia Guļevska. Grāmatas autore Nunna M.P. slēpjas aiz pseidonīma, taču arī viņa ir ilggadējā Latvijas Radioteātra režisore un raidījumu veidotāja Diāna Bērza, šobrīd Diāna Sproģe, Lias Guļevskas meita. Šī saruna tapusi vismaz divu iemeslu dēļ. Nākamgad Latvijas Rradio svinēs savu simtgadi, un es vēlējos jau laicīgi aizsākt Latvijas Radio ļaužu sasaukšanos pāri Radio laikmetiem. Taču Radio vēsture šai grāmatā nav tas būtiskākais. Pilnībā pievienojos Nunnas M. P. teiktajam, ka jebkura cilvēka dzīve ir vērtība. Taču nodzīvot to, mērķtiecīgi apzinot, ko īsti esi izdzīvojis, kam esi lieciniek

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. P

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad

Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam 100. Muzejs ir kā neliela ideālās Latvijas saliņa Juglas ezera krastā, tā celtnes stāsta Latvijas vēsturi no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta 30. gadu jaunsaimniecību laikiem. Raidījumā uzklausām muzeja darbinieku stāstus. Kā viņi ienākuši šai muzejā un kādu redz tā turpmāko misiju? Stāsta Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve, muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, mākslas doktore un seno apģērbu pētniece Ieva Pīgozne un muzeja pētnieks Kārlis Fogelis. Pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu 1924. gada 2. februārī. Tas bija viens no lēmumiem, kas bija likumsakarīgs, ceļot jauno valsti, stāstot nācijas vēsturi un nospraužot vērtības. Tas arī bija tas iemesls, kāpēc vēlējos vēlreiz izcelt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi un tikties ar muzeja ļaudīm novembrī - patriotisko svētku mēnesī. Vēsturnieks Kārlis

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu če

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu. “Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku. Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pa

Grāmatā izdots mākslas doktores, filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines jaunākais darbs “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Feminisma attīstības pamatvirziens saistās ar veco Eiropu un ASV, taču savā jaunākajā grāmatā autore meklē un tīši uzsver Latvijas kā postsociālisma bloka valsts atšķirības feminisma izpratnē. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, lai padarītu zinātnieku darbus, pieejamākus sabiedrībai, iedibinājis sēriju "Studia humanitarica", kurā jaunākais izdevums ir filozofes un mākslas zinātnieces Janas Kukaines darbs doktora grāda iegūšanai “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Runāt par nesen iznākušo Janas Kukaines pētījumu, ko grūti nosaukt par lasāmgrāmatu plašai auditorijai, mani iedrošināja rezonanse, ko sabiedrībā izsauca viņas iepriekšējais darbs "Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte". Tas patiešām tika sadzirdēts, rosināja diskusijas. Uzdrošinos apgalvot, lai arī reiz

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir a

Andras Manfeldes jaunais dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat novērtēts ar žurnāla “Domuzīme” balvu. Dzejniece un rakstniece strādā pie jauna daļēji biogrāfiska romāna “Kosmonauta iela”, kas būšot prelūdija 2005. gadā iznākušajam romānam “Adata” un savā ziņā turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai “Poēmai ar mammu”. Taču dzejā laikam viņa ir visatklātākā. Dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat saņēmis žurnāla “Domuzīme” Dzejas dienu ietvaros pasniegto balvu, un arī mūsu saruna ievirzās par Dzejas dienām. Andra Manfelde skaidro krājuma “Dilstošais medus mēness” dzejas rašanās impulsus. Dzejoļos tiek piesaukti mākslinieki – Manē, Šagāls, Magrits, Van Gogs un arī mūsu pašu Padegs. Andras Manfeldes dzeja liekas ļoti vizuāla, ne velti dzejniece ir arī māksliniece. Viņa pati smejas, ka vispirms ierauga, pamana, bet tās nozīmes, redzētā dziļākā jēga viņu sasniedz tikai pēc tam, redzētajam pārtopot dzejā. Krājumam “Dilstošais medus mēness” Andra Manfelde pati ir uzrakstījusi pavadvārdus. “Sta

Septembrī Latvijā notiek Dzejas dienas, taču Sigulda sevi ir pasludinājusi par Latvijas dzejas galvaspilsētu, un iedibinājusi pati savu festivālu - “Siguldas Dzejas dienas un dzejas naktis”, kas augusta pēdējā dienā iesākās ar Dzejas nakts pārgājienu. Raidījumā arī mēs dodamies šai ceļā. Uzzināsiet, ko šobrīd dara dzejas meistari - Edvīns Raups, Guntars Godiņš, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele un Artis Ostups. Taču Dzejas nakts pārgājiens bija īpašs arī ar to, ka tā organizatore Sandra Marta Grudule bija sasaukusi kopā daudzās Latvijas literātu apvienības, un tieši radīt gribošu ļaužu daudzbalsīgā klātbūtne paredzamo Dzejas dienu norisi pietuvināja neparedzamajam. Dzejas nakts pārgājiens tieši tā arī sākās. Un tagad arī jums jāsāk iztēloties. Ir sestdienas vakars, Siguldas stacijā pienāk vilciens no Cēsīm, tad no Rīgas. Stacijas laukumā sanāk diezgan prāvs ļaužu bariņš, dažiem ir rokās norunātā zīme – balta lapa, citi paļaujas, ka tāpat visus jau pazīst. Pusastoņos vakarā mirklis nopietnības – skan atklāšanas u

Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu. Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ. Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai. Mani piesēdina pie liel

Japāniete Akiko Mizoguči Kobi pilsētā atvērusi latviešu amatniecības priekšmetu veikalu, uzrakstījusi un izdevusi jau piecas grāmatas par Latviju, māca kokles spēli, nodibinājusi latviešu tautas mūzikas grupu ar skanīgu nosaukumu “Uzmanību”.  Raidījumā tiekamies ar Latvijas fani Akiko Mizoguči, mūziķi Uldi Cīruli jeb DJ Monsta, kā arī adītāju Sandru Lismani. 

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?  “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe. Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latvi

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids

Izdevniecībā “Neputns” iznācis grāmatu kopums “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve”. Viena no tām ir biogrāfisks apcerējums par Latvijas pirmās valsts un arī trimdā aktīvo izcilu grāmatu izdevēju, otra ir apgāda "Zelta ābele" izdoto grāmatu katalogs. Vienotā stāstā tās sasaista abu grāmatu autora – kolekcionāra Laimoņa Oša personība. Miķeļa Goppera dzīvesstāstā vēl līdz gluži nesenam laikam bija daudz neizpētīta, izdevēja veikuma izpēte ir Laimoņa Oša mūža darbs.   Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību starp pirmās Latvijas valsts laiku un trimdas dzīvi. Un šāda nepārtrauktība tiešām pastāv, un tā ir grāmatu mīlestība, kas vada gan kolekcionāru un abu grāmatu autoru Laimoni Osi, gan darba redaktoru Raimondu Ķirķi. Lai arī reprezentablais izdevums ir pārāk smags ērtai lasīšanai, Laimoņa Oša sarakstītā Miķeļa Goppera dzīvesstāsta iepazīšana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Sā

Iznākusi senās Ķīnas lirikas antoloģija “Upes sniegs”, kurā ietvertie dzejoļi aptver laikaposmu no 3. līdz 13. gadsimtam. Tās sastādītājai Ievai Lapiņai, ne tikai atdzejojot no mūsdienu ķīniešu valodas atšķirīgos pantus, bet arī rādot lasītājam kaligrāfijas paraugus, ievadā pastāstot Ķīnas dzejas vēsturi, apkopojot  dzejnieku biogrāfijas, izdevies aizraujošā veidā atklāt latviešu lasītājam līdz šim nezināmu senās Ķīnas dzejas stāstu.   Stāsta sinoloģe, atdzejotāja Ieva Lapiņa, sinologs, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” zinātniskais redaktors Franks Kraushārs un dzejnieks, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” redaktors Ivars Šteinbergs. Grāmatas atvēršanas svētki tika svinēti Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā, Van Beija spēlē milzu koklei līdzīgo Ķīnas tradicionālo mūzikas instrumentu gudžen, Rīgā dzīvojošais ķīnietis Hans Vang šo dzeju skandē savā valodā, bet krājuma sastādītāja un atdzejotāja Ieva Lapiņa lasa latviski. “Upes sniegs. Senās Ķīnas lirikas antoloģi

Ir tādas izdaudzinātas Jāņu svinēšanas vietas. Vidzemē tādas zinu divas: Cēsu novada  Amatas pagasta “Ruķeļos” pie Dainas un Jura Zalāniem, un podnieku Baibas un Eināra Dumpju sēta Madonas novada Mētrienas pagasta “Brīvniekos”. Tam ir savs izskaidrojums. Zalāni vada kultūras menedžmenta centru “Lauska”, kas nu jau otro gadu desmitu ik pa laikam izdod etnomūzikas jaunumu apkopojumu mūzikas izlasē “Sviests”, kā arī rīko Valmiermuižas etnomūzikas festivālu. Dumpji ir podnieki, Eināra kaislība ir uguns, kas Jāņos izpaužas augstu ugunskura krāvumu veidošanā, bet Baiba sevi sauc par podniecības arheoloģi. Baiba ir tā, kas pirmā aizsāk Jāņu ielīgošanas dziesmu. Dziesmas un arī sarunas īpatno akustiku veido Turaidas pils mūri. Abām ģimenēm – Dumpjiem un Zalāniem – ir kopīgi draugi folklornieki, turp dodas tuvu un tālu braukuši muzikanti, senatnes pētīšanā ieinteresēti ļauži, kas tad laikam jau Jāņu svinēšanu padara tik īpašu.  Abas ģimenes atradušas veidu, kā uzturēt ritmu, uzņemot kopīgos draugus vai pienācējus. J

Klarnetists un mūzikas pedagogs Aldis Kolosovs līdz šim savu dziesmu autora personības šķautni bija atklājis tikai dziesminieku konkursa “Tīrradnis” publikai. Tur arī abi satikās ar mūziķi un ieraksta producentu Edgaru Šubrovski. Tapa mūzikas albums “Neesam sīkumaini” ar Kārļa Vērdiņa dzeju no krājuma “Pieaugušie”(2015). Ko nozīmē “pieaugušais”? Raidījumā Augstāk par zemi šo jautājumu uzdodam visiem trim albuma tapšanā iesaistītajiem. Mūzikas albums “Neesam sīkumaini” tapis visai neierastā ceļā. Aldis Kolosovs sēdies pie klavierēm un iedziedājis dziesmas, un tālāk jau Ingus Baušķenieks, ieraksts tapa viņa studijā, mūziķi Edgars Rubenis, Niks Moss Rodžers, likuši klāt savas muzikālās idejas. Ierakstā piedalās arī Edgars Mākens, Inese Bērziņa, Marija Valmiera, Sniedze Prauliņa, Sandis Bārdiņš. Vēlme veidot portretraidījumu dzima krietni pirms mūzikas albuma “Neesam sīkumaini” piedzimšanas, kad pirms gada ieraudzīju Aldi Kolosovu Austras biedrības rīkotajā dziesminieku konkursā “Tīrradnis”. Alda Kolosova albu

Lauma Matule ir kokles spēles pasniedzēja un arī dziedātāja – darbojas grupās “Jōra” un “Jumis”. Laumas stāsts par ceļu uz kokles spēli un tās tālāknodošanu ir arī stāsts par etnogrāfiskās kokles spēles attīstību atjaunotajā Latvijas valstī un tautas dziesmas ievīšanos citos mūzikas žanros. Emcionālais impulss šai intervijai bija kāds "Facebook" dzīlēs pamanīts video, kurā Lauma Matule koklē brīvā dabā, saspēlējoties ar ūdens mirgu un varžu dziesmām. To var redzēt, un to var arī sajust. Taču Laumu Matuli biju pamanījusi arī iepriekš, kad Antiņciemā, savu vecāku mājas lapenē, viņa vadīja kokles spēles nodarbību. Uz nodarbību aicināts bija ikviens, taču tās kodolu veidoja jau savstarpēji saspēlējušies Laumas skolēni. Bija interesanti vērot: ar īsām piezīmēm kā ar diriģenta zizli Lauma koklētāju grupu pārvērta vienotā ansamblī, iesācēju nodarbību pāvēršot baudāmā koncertā. Arī šajā raidījumā dzirdēsiet gan Laumas pašas, gan arī dažu viņas skolēnu stāstus par ceļu uz kokles spēli. Un šķiet, tie uzklausāmi arī p