Š?s Dienas Ac?m

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. Iepriekšējo raidījumu noslēdzām ar vēstījumu par to, ka pēc Cēsu kaujām un Strazdu muižas pamiera no Zemgalē palikušajām dzelzs divīzijas un citām vācu brīvi korpusu vienībām izveidojās krievu virsnieka Pāvela Alova Bermonta komandētā armija. Kā zināms, 1919. gada 8. oktobrī šie spēki uzbruka Rīgai un ieņēma Pārdaugavu. Par cīņām pret Bermonta armiju pagājušā gada 20. oktobra, 17. novembra un 24. novembra raidījumos vēstīja vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. 1.daļa Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. 2.daļa  

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. 1919. gada maija beigās vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārrauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 6. jūnijā Ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņu vilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. Tālāko notikumu gaitu izklāstīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Igaunijas armijas darbībai Latvijas neatkarības karā, tai skaitā Cēsu kaujās un kaujās pie Rīgas, bija veltīta saruna ar igauņu vēsturnieku, Baltijas Aizsardzības koledžas pasniedzēju Artu Johansonu. Kā zināms, kaujas pie Rīgas 1919. gada jūlija sāku

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. Vispirms vēsturnieka Jāņa Šiliņa stāsta fragmenti par 1918. gada 18.novembrī dibinātās Latvijas valsts Pagaidu valdības pirmajiem mēnešiem, kas iezīmējās ar tobrīd neapturamo Sarkanās armijas iebrukumu un valdības evakuāciju uz Liepāju, kur tās pastāvēšanu sākumā nodrošināja pamatā vācu militāro spēku klātbūtne. Lielinieku spēku iebrukumu izdevās apturēt jau janvārī un februārī pretlielinieciskie spēki, kuru pamatu veidoja Vācijas armijas un brīvprātīgo vienības, atguva Kuldīgu un Ventspili, bet martā Tukumu, Dobeli un Jelgavu, atspiežot sarkano spēku līdz Lielupei. Tomēr aizmugurē tikmēr pieauga spriedze starp Ulmaņa pagaidu valdību, vācbaltiešu aprindām un pretlieliniecisko spēku komandieri vācu ģenerāli fon der Golcu. Atklātā konfliktā šī rīvēšanās pārauga 16.ap

Tikšanās pie Maltas krastiem 1989. gada decembra sākumā. Tikšanās, kurā piedalījās toreizējais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs, tiek dēvēta par aukstā kara beigu brīdi. Kas bija tikšanās pie Maltas, kas notika līdz tai un kas pēc, stāsta vēsturnieks Antonijs Zunda.

1919.gada 14. decembrī pie Valmieras, Kokmuižas kapličā toreizējie Latvijas policijas spēki arestēja apmēram 30 cilvēku grupu, kas bija nelegālas boļševistiskas organizācijas biedri. Notika izmeklēšana un visai drīz pēc tam, 22. decembrī, 11 no šiem aizturētajiem tika sodīti ar augstāko sodamēru – viņiem izpildīja nāvessodu. Vecākajam no viņiem, kādam Jānim Ozolam bija 34 gadi, pārējiem visiem mazāk par 25 gadiem, jaunākajai – Johannai Daņiļēvičai – nāvessoda izpildes brīdī bija 16 gadu. Tie ir tā dēvēti 11 Valmieras komunāri jeb 11 Valmieras komjaunieši. Ko šie jaunie ļaudis bija noziegušies pret tobrīd jauno Latvijas demokrātiju, skaidro vēsturnieks Artūrs Žvinklis.   Attēlā: 1920.gada 24.jūlija vakarā notika 1919.gada 22 decembrī nošauto Valmieras 11 komjauniešu izrakšana Valmieras mācītāja muižas tīrumā pie karātavu kalniņa un iezārkošana. Apglabāšana notika turpat 25.jūlijā.

1. novembrī apritēja 250 gadi, kopš dzimis Garlībs Helviga Merķelis – vācbaltiešu literāts, kuru tradicionāli uzlūkojam kā latviešu tiesību aizstāvi un mūsu tautas brīvības domas pamatlicēju. 28. un 29. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika Merķelim veltīta divu dienu konference, turpat aplūkojama neliela, bet autentiskiem materiāli ļoti bagāta izstāde “Sapere aude! Uzdrīksties zināt! Garlībam Merķelim 250”. Par Merķeļa fenomenu Latvijas kultūrā stāsta Merķeļa dzīves un darbības pētniece Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vadošā pētniece Aija Taimiņa.

Trešā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šī raidījuma saruna par kaujām pret bermontiešiem Kurzemē un zemgalē, kā arī par Bermonta armijas galīgo sakāvi.   Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 2.daļa  

Otrā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šajā raidījumā: Latvijas armijas pretuzbrukums un Bermonta armijas sakāve Rīgā 1919. gada 3.-11. novembrī. Attēlā. Bermontiādes laikā izpostītā Rīga. Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa  

Berlīnes mūris - spilgtākais aukstā kara simbols, Austrumus un Rietumus atdalošā dzelzs priekškara tiešs iemiesojums. 1961.gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās Republikas komunistiskā valdība slēdza Austrumvācijas robežu ar Rietumberlīni, kas līdz tam bija brīvi šķērsojama. Berlīni pārdalīja robeža, kas sākotnēji bija vien dzeloņdrāšu žogi un aizsprosti, bet pamazām ieguva vairāku monolītu betona bloku veidolu. Daudziem tā šķita teju mūžīga, tikpat nesatricināma, kāda savulaik šķita visa sociālisma sistēma. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītājs Ērihs Honekers pravietoja, ka Berlīnes mūris pastāvēs vēl 50, varbūt pat 100 gadus. Laikam gan vecišķais Austrumvācijas līderis akli nevēlējās pieņemt pārmaiņas, kuras tobrīd jau notika visā Austrumeiropā, kopš padomju līderis Mihails Gorbačovs bija uzsācis pārkārtošanās politiku.  1989. gada maijā Ungārija atvēra savu robežu ar Austriju, un austrumvācieši, kuriem ceļošana uz Ungāriju bija atļauta, metās izmantot radušos logu uz

9.novembrī Vācija un visa Eiropa atzīmēs 30.gadadienu kopš krita Berlīnes mūris. 1961.gadā Vācijas Demokrātiskās Republikas totalitārā vara slēdza robežu ar Rietumberlīni un sāka to aprīkot ar aizsargbūvēm, kuru galvenais uzdevums bija novērst austrumvāciešu bēršanu uz Rietumiem. Tā tapa Berlīnes mūris, kas kļuva par spilgtāko dzelzs priekškara iemiesojumu. Savukārt 1989.gadā, toreizējā Austrumu blokā sākoties demokratizējošām pārmaiņām, Austrumvācijas valdība vairs nespēja apspiest sabiedrības vēlmi pēc brīvas satiksmes ar tautiešiem Vācijas rietumu daļā. Robeža kļuva brīvi šķērsojama, un tad jau arī Vācijas apvienošanās vairs bija tikai laika jautājums. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no sarunām, kas ierakstītas Berlīnē pirms pieciem gadiem, kad atzīmēja mūra krišanas 25.gadadienu.

Šī gada izskaņā apritēs 20 gadi, kopš Krievijas Federācijas priekšgalā ir Vladimirs Putins. Ar gadiem Putina režīms kļuvis arvien represīvāks iekšēji un agresīvāks, impēriski ambiciozāks ārēji. Varas koncentrācija prezidenta rokās un pēdējā laikā vērojamais Putina personības kults ļauj uzlūkot pašreizējo Krievijas politisko sistēmu kā degradētu demokrātiju ar autoritāras diktatūras iezīmēm. Cik stabila un ilgtspējīga ir šī sistēma un kas ar to varētu notikt nākotnē, šo jautājumu raidījumā Šīs dienas acīm apspriežam  ar ļaudīm, kuri savulaik aktīvi darbojušies Krievijas politiskajā vidē, taču attiecības ar režīmu likušas viņiem šo vidi pamest, pilnīgi vai daļēji pārceļoties prom no Krievijas. Saruna ar emigrācijā Polijā dzīvojošo bijušo Krievijas politiķi Olgu Ļitviņenko, piedaloties arī viņas tiesiskajam pārstāvim, neatkarīgajam poļu politiķim Rišardam Kališam. Otra saruna ar krievu sociologu un politisko konsultantu Eiropas politkonsultatu asociācijas prezidentu Igoru Mintusovu.

Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgai 1919. gada oktobrī un Latvijas armijas pretdarbība. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, sakumā analizējot Bermonta armijas uzbrukuma militāros aspektus - kā šis spēks izveidojās, kādas vienības bija tā sastāvā un kas tās apgādāja ar visu karošanai nepieciešamo. Vēsturnieks stāsta par cīņām starp Latvijas armiju un Bermonta spēkiem, kas norisinājās 1919. gada oktobrī. Attēlā: Bermota armijas karavīri.

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Šī sarunas daļa veltīta vienai no 20. gadsimta traģiskajā lappusēm ne tikai Ukrainā, bet visā Austrumeiropā – proti, golodomoram. Staļina režīma mākslīgi izraisītajam badam Ukrainā 1932. un 1933. gadā. Ukrainas historiogrāfijā oficiāli to atzīst par genocīdu pret ukraiņu tautu. Sarunas 1. daļa raidījumā Šīs dienas acīm 29.septembrī.  

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Sarunas 1. daļa. Pētnieks analizē, kas, viņaprāt, noteica boļševiku uzvaru cīņā par varu Ukrainā pēc Krievijas impērijas sabrukuma, kad nacionālie spēki centās izveido neatkarīgu Ukrainas valsti. Sarunas turpinājums – 6. oktobrī.

1939.gada 1.septembrī ar Nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Divu, trīs nedēļu laikā Polijas valsts beidza pastāvēt, arī tāpēc, ka no austrumiem Polijā iebruka Sarkanā armija. Brīdī, kad Vācija un Padomju savienība sadala savā starpā Poliju, vērojot spēkus, kuras šīs lielvalstis ir mobilizējušas, daudzi jau tobrīd secina, ka ar to nekas nebeigsies, ka Austrumeiropas sadalīšana turpināsies. No Padomju Savienības puses nākamais solis šajā ģeopolitiskajā spēlē ir neuzbrukšanas līgumu uzspiešana trīs Baltijas valstīm. Padomju Savienība rīkojas taktiski, tā nevēršas pie visām trim Baltijas valstīm uzreiz, bet "lauž tās pa vienai". Notikumus analizē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Valdis Kuzmins.

Karš, kas uzliesmoja Eiropā 1939.gadā, joprojām iespaido mūsu šodienu. Tomēr mūsdienu eiropieši, kuri lielākoties dzimuši pēc šī mūsdienu vēsturē lielākā un postošākā konflikta, uztver šo karu caur bezkaislīgu faktu un viedokļu prizmu. Raidījums ir mēģinājums nedaudz pietuvināt tā brīža notikumu uztveri mūsdienām, ļaujot ieklausīties balstīs un stāstos, kurus radioviļņi nesa cilvēcei toreiz, 1939.gada septembrī.

Imants Lešinskis – daudzējādā ziņā unikāla personība pagājušā gadsimta Latvijas vēsturē. Augsta ranga PSRS Valsts drošības komitejas izlūkdienesta darbinieks, vēlāk – Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāta ierēdnis un padomju spiegs Savienotajās Valstīs, bet vairākas desmitgades arī Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes savervēts dubultaģents. 5. septembrī uz ekrāniem iznāks Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Tajā uz Imanta Lešinska personību un likteni raugāmies viņa meitas, tulkotājas un publicistes Ievas LešinskisiGeiberes acīm. 1978. gadā viņam, tobrī Latvijas Universitātes studente, ieradās paviesoties pie tēva Ņojorkā, nenojaušot, ka viņu gaida krasas dzīves pavērsiens. Meitas ierašanās bija gaidītais apstāklis, kas ļāva dubultaģentam Lešinskim pārtraukt kalpību padomju izlūkdienestam un lūgt sev un ģimenei patvērumu Savienotajās Valstīs. Vairākus gadus pēc tam Lešinski - Imants, Ieva un Imanta otrā sieva Rasma ar mainītu identitāti mitinājās Amerikas provin

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas otrā daļa. Ukrainas historiogrāfijā šo vēstures posmu šobrīd pieņemts apzīmēt par "Ukrainas revolūciju". Ciktāl nacionālais valstiskums un spēki, kas to mēģināja izcīnīt, bija tikai daļa no plašāka un ļoti sarežģīta notikumu kompleksa, kas pirms simts gadiem risinājās Ukrainas teritorijā? Ukrainas situācijai bija izšķiroša ietekme uz Krievijas pilsoņkara iznākumu, jo tās teritorijā tika izcīnīta liela daļa nozīmīgo cīņu starp Krievijas boļševiku valdību un tās pretiniekiem – balto krievu kustību un Poliju. Taču 1917.gada pavasarī, kad sabruka Romānovu impērija, šķita, ka tieši Ukraina kļūs par par Krievijas impērijas nekrievu nāciju pašnoteikšanās kustības flagmani. Jau 1917.gada martā Kijevā sanāca Ukrainas centrālā rada – politisko un sabiedrisko organizāciju veidots priekš

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas pirmā daļa. 1917. gadā, kad Pirmā pasaules kara novājināta, sāka brukt Romānovu impērija, tai pakļautās nācijas cita pēc citas apliecināja savas pašnoteikšanās tiesības. Visstraujāk šie procesi risinājās Somijā, kurai jau cara impērijas laikā bija sava nozīmīga autonomija, un Polijā, kurai bija savs patstāvīgs valstiskums un kuru tobrīd jau vairākus gadus bija okupējusi Vācija. Starp pārējām tā dēvētajām Krievijas nacionālajām nomalēm priekšplānā izvirzījās Ukraina. Šķita, ka tieši Kijeva būs tā bāka, kas rādīs ceļu uz pašnoteikšanos pārējām impērijas nekrievu tautām. Tomēr vairākus gadus ilgajā karā, kurā par varu Ukrainā cīnījās visdažādākie spēki, Ukrainas nacionālā valsts zaudēja un vēl uz 70 gadiem palika dažu lolots sapnis. Kāpēc tā notika, kas pietrūka, lai Ukraina īste

Pirms desmit gadiem un šodien. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu pirmoreiz izskanēja ēterā 2009. gada augustā divos pusstundas raidījumos. Šajā raidījumā – tas, kas no šīs sarunas šķiet nozīmīgs un pārdomu vērts joprojām.