Š?s Dienas Ac?m

1944. gada 20. jūlijs ir iezīmīgs datums Vācijas vēsturē. Šajā dienā nogrand sprādziens Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera galvenajā mītnē. Atentāts pret Hitleru, nebūt ne vienīgais mēģinājums nogalināt vai dabūt prom no varas nacistu vadoni, bet tas, kurš nonāk vistuvāk savai īstenošanai. Saruna par atentāta draudiem Hitleram viņa valdīšanas laikā. Stāsta vēstures profesors Inesis Feldmanis.

1979. gadā notikumi Irāna radīja jauna tipa valsti – Islāma republiku. Kas bija Irānas islāma revolūcija pirms 40 gadiem un kāda ir tā Irāna, kas tās rezultātā radās un joprojām pastāv, stāsta žurnālists un politologs Toms Rātfelders. Notikumi, kas noteica Irānas islāma revolūciju, risinājās ilgākā laikā, tomēr šī revolūcija bija kaut kas diezgan jauns un negaidīts pasaulei. Tā izgāja ārpus tā vispārējā aukstā kara pretstāves rāmja, kurā Amerikas Savienotās valstis un citas Rietumu lielvalstis atradās konfrontācijā ar Padomju Savienību un tās satelītvalstīm, proti, revolūcija, kas gāza Irānas šahu un pārveidoja visu valsts sabiedrību, nebija PSRS inspirēta, lai gan marksistiskais elements tur bija klātesošs. Tā vērsās, pirmām kārtām, pret ASV un citām Rietumu valstīm, bet tā deklarēja arī savu negatīvo nostāju arī pret komismu kā pret ideoloģiju.

Pirms 75 gadiem, 1944.gada vasarā Latvijas teritorija atkal nonāca aktīvas karadarbības zonā. Grandiozs Sarkanās armijas uzbrukums Austrumu frontē sagrāva Vācijas armiju grupu „Centrs” un fronte strauji vēlās rietumu virzienā. Ko tas nozīmēja Latvijai un tobrīd Vācijas bruņoto spēku pusē karojošajām latviešu vienībām. Fragmenti no sarunām, kas pirms pieciem gadiem skanēja ciklā „Satumsums”. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, šobrīd Latvijas Kara akadēmijas pētnieks.

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas otrā daļa. Sarunas pirmajā daļā runāja par to, kā nonāca līdz šim konfliktam, kāda bija tā pirmā fāze, analizējot notikumus līdz brīdim, kad sākas pamiera sarunās, kurās piedalās arī Antantes valstu pārstāvji. Abas puses, no vienas puses tie ir vācbaltiešu landesvēra un Andrieva Niedras valdības locekļi, no otras puses tā ir Igaunijas armija, nespēj vienoties. Landesvēra puse uzstāj, ka Igaunijas armija Latvijā ir okupācijas spēki un tai ir jāatkāpjas līdz Igaunijas etniskajai robežai. Savukārt Igaunijas puses uzstāj, ka tā atrodas Latvijas teritorijā saskaņa ar līgumu, kuru tā slēgusi ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību, kuru tā arī atzīst par leģitīmu Latvijā. Sarunām izjūkot, a

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas pirmā daļa. Apstākļi, kas noved pie Cēsu kaujām, veidojas vairāku mēnešu laikā, kaujās iesaistās puses, kur šādai militārai sadursmei ir apšaubāms loģiskais pamats, jo līdz tam kā viena, tā otra puse ir karojusi pret kopīgu ienaidnieku, gan vācu landesvērs un dzelzs divīzija Kurzemē cīnījās pret lieliniekiem, gan Igaunijas armija tāpat cīnījās pret lieliniekiem. Bet tas arī bija vienīgais, kas abus spēkus vienoja, kopējais ienaidnieks - Padomju Latvijas armija. Brīdī, kad Padomju Latvijas armija 1919. gada maija beigās pārstāj eksistēt, zūd vienīgais iemesls, kas abas minētās karojošās puses līdz šim vienoja. Cēsu kaujas: iesaistītie spēki un militārie mērķi. 2. daļa  

14.jūnijā, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, notika konference “Aizvestajiem”, kuru organizēja fonds “Sibīrijas bērni”. Jau trešo gadu šī konference notiek Rīgas pilī ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atbalstu un līdzdalību. Tā ir daļa no piemiņas pasākumu kopuma, ko ik gadu organizē fonds “Sibīrijas bērni”. Nu jau divas desmitgades staļinistiskā režīma upuru likteņi ir dokumentālā kino režisores Dzintras Gekas radošā darba vadmotīvs, un no viņas veikuma izaugusi plaša piemiņas kustība, kuras ikgadējā kulminācija ir konference “Aizvestajiem”. Tās sastāvdaļas ir skolēnu zīmējumu konkurss, represēto atmiņu stāsti un priekšlasījumi, kuru tēma šogad bija vēsturiskā atmiņa. Raidījumā Šīs dienas acīm konferences “Aizvestajiem” priekšlasījumu fragmenti. Ievadā fragments no vēsturnieka un politiķa, 13.Saeimas deputāta Ritvara Jansona uzstāšanās. Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambāla uzstāšanās bija veltīta konkrētam piemiņas saglabāšanas projektam, kas aizsācies jau pagāju

1999. gada 11.jūnijs ir datums, kad noslēdzas militārs konflikts, kas tiek dēvēts par Kosovas karu, - konflikts starp militāriem albāņu grupējumiem bijušajā Dienvidslāvijas - Kosovas autonomajā republikā un Serbijas armiju un drošības spēkiem. Konflikts, kurš notiek ar NATO militāro spēku iejaukšanos un tiek pārtraukts, pateicoties Serbijas teritorijas bombardēšanai. Par to, kā izraisījās Kosovas karš, kādi bija tā iemesli, kāda bija tā gaita un rezultāti, kā arī par to, kas Kosovā notiek šodien, raidījumā "Šīs dienas acīm stāsta Vidzemes Augstskolas lektors, Eiropas jautājumu eksperts Jānis Kapustāns.

1919. gada maija nogalē fronte starp pretlielinieciskajiem spēkiem uz rietumiem no Rīgas un toreizējās Padomju Latvijas spēkiem atrodas starp Rīgu un Jelgavu. 22.maijā pretlielinieciskie spēki, kurus komandē vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, sāk uzbrukumu Rīgai un faktiski jau dažu stundu laikā avangards jau sasniedz Rīgas tiltus un līdz tās dienas vakaram Rīga jau ir ieņemta un tā vairs nav Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas galvaspilsēta. Saruna par situāciju maija otrajā pusē ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

1949. gada 23. maijā Eiropas kartē parādījās jauna valsts – Vācijas Federatīvā Republika. Vācijas Federatīvās Republikas jeb kā to dēvēja gan Rietumos, gan Austrumos – Rietumvācija ir nesaraujami saistīta ar situāciju Otrajā pasaules karā sakautajā un uzvarējušo valstu okupētajā Vācijas teritorijā. Kā zināms, Vācija pēc uzvarētāju vienošanās tiek sadalīta četrās okupācijas zonās: Austrumos tā ir padomju zona, vēlākajā Vācijas Federatīvajā Republikā tās ir britu, amerikāņu un franču zonas. Vēl var pieminēt, ka arī Berlīne tāpat tiek sadalīta četrās okupācijas zonās. Sākotnēji, kā zināms, nav plāna, ka izveidosies šādas divas Vācijas daļas. Kā tapa šī valsts, kāda bija tās pastāvēšana, saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu.

1919. gada pavasarī šur un tur Eiropā risinās interesanti notikumi, kam var vilkt zināmas paralēles ar tobrīd Latvijā notiekošo. Proti, tādā valstī kā Ungārija 1919. gada martā izveidojas padomju republika, īsas radikāli kreisi ievirzītu spēku varas epizodes ir vērojamas šur un tur Vācijā. Kādi bija šie notikumi, kas tos izraisīja un ar ko tas beidzās šajās valstīs, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Edgars Engīzers.

1969. gada 13. aprīlī Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa apmēram 20 gadus jauns cilvēks atritina plakātu krievu valodā, uz kurā ir rakstīts "Es protestēju pret Čehoslovākijas okupāciju". Viņš ar degvielu piesūcinātā apģērbā, uzrauj sērkociņu un aizdedzinās. Tas ir Rīgā dzimušais un līdz tam arī Rīgā dzīvojošais ebreju students Iļja Ripss. Par viņu un viņa īstenoto protesta akciju saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

1919. gada 16. aprīlis ir brīdis, kad Latvijā bez tobrīd divām jau pastāvošām valdībām, proti, Stučkas valdības Rīgā un Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības Liepājā, parādās vēl trešā valdība, kura top Ulmaņa valdībai naidīga puča rezultātā. Kad un kurās aprindās radās ideja par to, ka Ulmaņa valdība jāatstumj no varas un ka tas ir jādara tieši šādi – rīkojot puču. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieki Gints Apals un Jānis Šiliņš.

1949. gada 25. martā staļinistiskais režīms īstenoja deportāciju no visām trim okupētajām Baltijas valstīm, tobrīd padomju republikām. Šogad kopš šī notikuma aprit 70 gadi.  Padomju varas mērķi, tobrīd veicot šo akciju, ir diezgan skaidri, jo Baltijā joprojām turpinās pretošanās cīņas, nav izdevies izskaust nacionālo partizānu kustību, diez ko neveicas ar kolhozu sistēmas izveidošanu. Vara mēģina attīrīt šo teritoriju no tiem, kuri tai traucē - no tiem, kas atbalsta nacionālos partizānus, vai ir bijuši šīs kustības dalībnieki, vai par to ir aizdomas, vai arī vienkārši pēc tādiem vai citādiem ieskatiem ir, kā toreiz tas tika definēts, sociāli bīstami elementi. Taču kas bija tie, kas lēma par konkrēto cilvēku, konkrēto ģimeņu izsūtīšanu? Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci, Latvijas Okupācijas muzeja darbinieci Leldi Neimani. 

1944. gada 16. martā divas latviešu Waffen-SS divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Šodien, kad runājam par latviešu leģionu, sevišķi, ja tas notiek laikā ap 16. martu, izskan vispretrunīgākie viedokļi. Un kā vienai, tā otrai pusei ir fakti vai faktu drumslas, kuras lieto kā pamatojumu savam viedoklim. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm aplūkojam visus latviešus, kas tajā vai citā laikā tādā vai citādā kvalitātē nonāca Nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna veidota nevis hronoloģiski, bet, ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem, ir nepārprotami skaidrs, ka viņi ir bijuši kara noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Simts dienas ir tas periods, kuru parasti piešķir kā pārbaudes laiku jaunai valdībai. 1919. gada marta sākumā pagāja simts dienas, kopš darbojās Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Vispārzināms ir fakts, ka premjeru nominēja līdz ar Latvijas neatkarības proklamēšanu 1918. gada 18.novembrī. Kārlis Ulmanis ir pamanāmākā figūra šajā valsts pasludināšanas notikumā, uzstājas ar programmatisku runu savas valdības pieteikumam, taču cik ātri tiek izveidot Kārļa Ulmaņa ministru kabinets 1918.gada novembrī un kādas bija Ulmaņa pagaidu valdības pirmās simts dienas, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis ŠIliņš.

1919. gada janvārī Versaļā pie Parīzes savu darbu sāka Miera konference, kura bija domāta, lai izveidotu pasaules iekārtojumu pēc Pirmā pasaules kara. Konference bija likumsakarīgs turpinājums Pirmā pasaules kara notikumiem, uzvarētājvalstis lēma Eiropas un pasaules likteni, sakautās valstis konferencē netiek pielaistas. Tur piedalās lielu un mazu nāciju pārstāvji, arī to nāciju pārstāvji, kuras Pirmā pasaules kara rezultātā savu valstiskumu ir atjaunojušas vai iedibinājušas no jauna. Konferencē ieradās arī Latvijas pārstāvji – Latvijas Pagaidu valdības delegācija . Kā veicās latviešiem šajā starptautiskajā valstu forumā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Ainārs Lerhis.  

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Pirmajā sarunā par Latvijas Nacionālā teātra vēsturi pieskārāmies nozīmīgākajām norisēm un tendencēm teātra pastāvēšanas simtgadē. Nozīmīga sarunas daļa veltīta teātra situācijai Latviju anektējušās totalitārās padomju varas apstākļos. Te nonākam pie nozīmīgas dilemmas, kas kļūst aktuāla laiku pa laikam arī mūslaiku diskursā, domājot par padomju laiku - aktieris, kurš ar savu meistarību cenšas atdzīvināt kantaini ideoloģiski veidotu padomju tēlu, kurš spēlē Ļeņinu kā labu cilvēku, kā viscilvēcīgāko cilvēku Droši vien šodien ir vietā jautājums, kāda ir paša aktiera ētiskā pozīcija? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka.  Latv

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Kā tas nākas, ka tieši šajā laikā un ar šīs valdības lēmumu ir dibināts Nacionālais teātris? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka.  "Tas ir strīdīgs datums un arī strīdīgs jautājums," atzīst Ieva Struka, ko 1919. gadā var svinēt gan teātra dzimšanas dienu, gan teātra vārda dienu, jo kā Nacionālais teātris tas sāk strādāt 1919. gada 30.novembrī, kad ir beigušās Brīvības cīņas par Rīgu. Tāpat ir vēlme arī svinēt Nacionālā teātra dzimšanu jau tad, kad Valkā tika dibināts Pagaidu Nacionālais teātris un tas ir gadu iepriekš. Tas ir teātra apzināts lēmums nemainīt šos atskaites punktus. Jā, Strādnieku teātris Rīgā tika dibināts 19

Vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās”. Nosaukums ir liecinājums tam, ka tas ir turpinājums iepriekšējam darbam “Dievs, Tava zeme deg”. Šīs divas Andreja Eglīša dzejas rindas Lūcijas Garūtas komponētas lielā mērā ir kļuvušas par poētisku simbolu Otrā pasaules kara ciešanām, traģēdijai un problemātikai Latvijā. Cik lielā mērā šī grāmata ir iepriekšējās turpinājums un cik lielā mērā tā ir tālāka attīstība pētniecībā? Saruna ar Uldi Neiburgu, kurš atklāj, ka abas grāmatas sauc par dvīnēm, jo apzināti ir centies saglabāt arī jaunākajā darbā tādu pašu dizainu, iekārtojumu un vēstījuma veidu kā pirmajā darbā. Tie ir raksti par to, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis, izvēloties vēstījuma veidu, kas ir pa vidu starp akadēmisko literatūru, daiļliteratūru un populāriem rakstiem. Pamats ir nemainīgs – uz akadēmiskiem pētījumiem veidot stāstus, kas ir viegli uztverami plašai publikai.

Līdz ar Pirmā pasaules kara beigām 1918. gada novembrī Vācijas impērija piedzīvo revolūciju un šie notikumi, kas turpinās vairākus mēnešus, radikāli maina ne tikai Vācijas valsts tālāko attīstību, bet nozīmīgi ietekmē arī tās teritorijas Eiropas austrumos, kuras tobrīd atrodas Vācijas militārā kontrolē, tajā skaitā arī Latvija. Par to saruna ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru. Uz demokratizāciju vērstas pārmaiņas Vācijā sākas jau pirms Pirmā pasaules kara beigām, tajā brīdī, kad acīmredzami uz zaudēta kara fona vācu ķeizara vara un šī impēriskā sistēma, arī vācu militārisms, ir nācijas acīs zaudējis savu autoritāti zināmā mērā, un šīs pārmaiņas ir vērstas uz sabiedrības negatīvā noskaņojuma amortizāciju.