Š?s Dienas Ac?m

75 gadi mūs šķir no laika, kad Korejas pussala sadalīta Ziemeļu un Dienvidu daļās kļūstot par divām atsevišķām valstīm. Dienvidos izveidojās Korejas republika, ziemeļos Korejas tautas demokrātiskā republika. Par to kā kopš tā laika ir dzīvojusi Koreja sarunājamies kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes docentu Mārtiņu Dauguli.

1938. gads bija brīdis, kad toreizējā Eiropā sāka brukt līdz tam pastāvējusī starptautisko attiecību kārtība. Galvenais tās šūpotājs bija tobrīd Vācijas nacistiskais režīms ar tā vadoni Ādolfu Hitleru priekšgalā. Savukārt Pirmajā pasaules karā uzvarējušās demokrātiskās valstis - Lielbritānija un Francija - acīmredzami nebija gatavas riskēt ar plašu militāru konfliktu, lai saglabātu pašu pirms pāris desmitgadēm iedibināto kārtību. Notika izšķiršanās par tā saukto Hitlera nomierināšanas politiku, piekāpjoties daudzām viņa prasībām. Šīs politikas sekas - jauns pasaules karš - mums ir zināmas tagad, taču toreiz, protams, daudziem tas šķita labākais risinājums vai vismaz mazākais ļaunums. 1938. gads nesa pirmās nozīmīgās pārmaiņas Eiropas kartē. Proti, 1938. gada martā beidza pastāvēt neatkarīga Austrijas valsts, kuru anektēja Vācija. Šīm tā sauktajām Austrijas "anšlusam" klusām jeb pievienošanai bija ilga priekšvēsture. Par to stāsta vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis. Austrijas aneksija bija zināms signāls,

24. augustā Ukraina svin savus valsts svētkus - Ukrainas Neatkarības dienu. 1991. gada 24. augustā, brūkot Padomju Savienībai, toreizēja Ukrainas PSR Augstākā padome pieņēma Ukrainas Neatkarības pasludināšanas aktu. Tam vēl sekoja referendums par neatkarību, kam bija būtiska nozīme galīgajā Padomju Savienības likvidācijā 1991. gada decembrī. Lai gan sākotnēji tas netika deklarēts, mūsdienās Neatkarības pasludināšanas akts tiek traktēts, kā neatkarības atjaunošana, par pirmo valstiskuma posmu uzskatot 1918. gadā pasludinātās Ukrainas Tautas Republikas pastāvēšanu.  Raidījumā fragmenti no sarunām ar Ukrainas cilvēkiem, kuras pēdējos izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

Šajās dienās aprit 15 gadi kopš īsa, bet dramatiska Krievijas iebrukuma Gruzijā, kas paredzami beidzās ar Gruzijas sakāvi. Tas tiek saukts par pirmo karu Eiropā 21. gadsimtā. Analizē vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. 2008. gada jūlija beigās, īsi pirms minēta iebrukumasākuma, Ojārs Skudra viesojās raidījumā Šīs dienas acīm. Tobrīd attiecības starp Gruziju un Krieviju jau bija samilzušas, jau bija indikācijas, ka Krievija koncentrē spēkus Gruzijas pierobežā, bija militāras provokācijas. Toreiz tādā kontekstā arī notika saruna raidījuma, un pašā sarunas noslēgumā, rezumējot, raidījuma autors Eduards Liniņš norādījis, ka ir maz ticama ir Krievijas militāra invāzija, plašs militārs konflikts... Šoreiz sarunas ievadā mazliet par priekšvēsturi. Skaidrs, ka Krievija izmantoja Gruzijas iekšējo situāciju, lai mēģinātu ievilkt Gruziju savā ietekmes orbītā, no kuras Gruziju tieši tajā brīdī centās maksimāli izrauties, tuvinoties Eiropas Savienībai un arīdzan NATO. Ir šie divi separātiskie reģioni - D

"Mācoties vēsturi, mēs mācāmies domāt," - šāds vadmotīvs bija tam, ko pirms vairākiem mēnešiem sarunā Latvijas Radio ēterā teica Artis Buks - vēsturnieks, publicists un vēstures skolotājs. 2023. gada 2. augustā mūs sasniedza skumja ziņa, ka Arta Buka mūžs pēkšņi aprāvies. Raidījumā "Šīs dienas acīm" ar viņu tikāmies tikai divas reizes 2023. gada janvārī, kad, piedaloties arī vēsturniekiem un pedagogiem Edgaram Engīzeram un Valdim Klišānam, apspriedām vēstures pasniegšanas problemātiku šodienas skolā. Pieminot Arti Buku, klausāmies fragmentus no šīs sarunas.

25. jūlijā apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Vilhelms Munters (1898. - 1967.) - pēdējais starpkaru neatkarīgās Latvijas posma Latvijas Republikas ārlietu ministrs. Par viņu saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu. Par Vilhelmu Munteru populārā līmenī daudziem ir zināms, ka viņš ir vācietis, tātad vācbaltietis, lai gan tā ir taisnība tikai pa daļai. Vilhelma Muntera tēvs ir igauņu izcelsmes komersants Rīgā, bet ģimenes valodā acīmredzot ir bijusi vācu, jo māte ir vācbaltiete. Vide, kurā viņš aug, arī ir pamatā vācvalodīga. Tātad tā ir Rīgas uzņēmēju un komersantu vidē, jo tēvs bija tirgotājs. Un laikam jau tajā, ka Vilhelms Munters kļūst par Latvijas Ārlietu dienesta darbinieku, nozīme ir viņa izglītībai, proti, pirmā izglītība ir Komercija skola. Līdzīgi tas ir gan pirmajam Latvijas Republikas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam, gan vienam no ievērojamākajiem Latvijas starpkaru posmu diplomātiem Kārlim Zariņam. Bet augstskolas diploms Munteram  ir i

1903. gadā izdevumā "Proletārietis", kuru Rietumeiropā izdeva Latviešu Sociāldemokrātu savienība, no lielākās latviešu sociāldemokrātu kustības savrupa organizācija, tika publicēts organizācijas dalībnieka jurista Miķeļa Valtera raksts "Patvaldību nost! Krieviju nost!".  Tajā teikts: "Galvenais pamats personiskai brīvībai ir plašs personas neatkarības stāvoklis, no kuŗa tad var tāļāk sekmīgi attīstīties aktīvās pilsonības stāvoklis, demokrātiska piedalīšanās valsts orgānos. Neatkarības stāvoklis aiz tiem pašiem iemesliem nepieciešams arī atsevišķām tautām. Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, pilnīgu neaiztiekamību un pastāvību. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos patstāvīgos ķermeņos." Šis Miķeļa Valtera atzinums tiek uzskatīts par pirmo Latvijas suverēna valstiskuma idejas publiskojumu, kuram šogad aprit 120. gadskārta. Par Miķeli Val

Šis raidījums top, atsaucoties uz nesenajiem notikumiem Krievijā, kas, ļoti iespējams, vēsturē paliks kā Prigožina dumpis jeb Prigožina avantūra. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm palūkojamies uz senākiem notikumiem Krievijas vēsturē, kam, iespējams, ar šo ir zināmas paralēles. Par to saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu. Raidījumā raugāmies uz diviem dumpjiem, tos dēvē vai nu sacelšanās, vai dēvē par zemnieku kariem, reizēm arī, proti, sacelšanās Stepana Razina un Jemeļjana Pugačova vadībā notiek ar gadsimta starpību. Pirmā ir Stepana Razina vadītā sacelšanās 17. gadsimta 70. gadu sākumā, otrā - 18. gadsimtā, kuras priekšgalā nostājas Jemeļjans Pugačovs. Kopīgs ir tas, ka šo notikumu rajons ir viens un tas pats, tā ir Volgas lejtece un vidustecē un tai pieguļošie rajoni Pugačova gadījumā arī uz Sibīrijas un Urālu pusi. Tā ir Terekas un Kubaņas Kazaku teritorija. Faktiski kopīgs arī tas, ka abu dumpju, teiksim, sociālā bāze ļoti lielā mērā ir tas fenomens, ko mēs saucam par kazakiem. Pat ir viena versija, ka Pu

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Var tikai provizoriski spriest, cik Pēterim Pētersonam tomēr bija sāpīgi tas, ka viņam, jūtoties visnotaļ spējīgām un gatavam, ir jāpamet šis teātra [Dailes teātra] mākslinieciskā vadītāja galvenā režisora amats. Viņam droši vien tajā brīdī netrūkst ideju, netrūkst mākslinieciskā brieduma un pārliecības par savu varēšanu.  Jautājums ir par to, ka tajos laikos teātra galvenā režisora pienākumi daudz lielākā mērā nekā šodien ir saistīti arī ar kādiem tīri administratīviem lēmumiem un vēl jo vairāk, protams, viņš ir arī galvenais atbildīgais par teātra ideoloģisko nostāju tā laika totalitārisma sistēmas ietvaros. Tas ir Brežņeva varas laiks, tas ir, nosacīti sakot, samtain

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Runājot par Pēteri Pētersonu, droši vien jāsāk no viņa personības tapšanas. Te laikam izšķiroša nozīme ir ģimenei, kurā viņš ir dzimis. Jo tā ir,  sevišķi runājot par pagājušā gadsimta pirmo pusi, vēl samērā reta parādība - inteliģence otrajā paaudzē, pie kam runājot par patiešām radošo inteliģenci. Tātad viņa tēvs - dramaturgs, prozaiķis Jūlijs Pētersons,  diezgan ražīgs dramaturgs, ir uzrakstījis vairāk nekā 20 lugas. Tiek minēts kā salonu dramaturģijas aizsācējs latviešu teātrī, bet laikam tā kā salondramaturģija arī nav mūsdienās vairs sevišķi kopts un pieprasīts žanrs, tad arī Jūlijs Pētersons ir no mūsu teātra kopainas, aktuālās, iestudētās dramaturģijas kopainas z

Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu tuvums ir pamudinājis pievērsties šīs prezidenta institūcijas vēsturei un palūkoties uz tiem prezidentiem, kas bija mūsu valsts galvas starpkaru periodā. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par trešo pēc skaita Latvijas Valsts prezidentu Albertu Kviesi. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.  Runājot par Albertu Kviesi, viņš ir trešais pēc kārtas Latvijas Valsts prezidentu virknē un viņš ir arī gados visjaunākais no visiem trim. Tā ir, ka Latvijas Valsts prezidenti šo amatu ieņem tādā vecuma secībā, sākot ar Jāni Čaksti, kurš ir vēl no tās paaudzes, kuru lielā mērā sabiedriskajā un politiskajā dzīvē ievadīja jaunlatvieši. Viņš pats, būdams students Maskavā, vēl ticies ar Krišjāni Valdemāru. Savukārt Gustavs Zemgals ir pieskaitāms lielā mērā pie jaunstrāvnieku paaudzes, varbūt salīdzinoši jaunākās daļas. Alberts Kviesis ir salīdzinoši jaunāks, viņš ir vēl students laikā, kad notiek 1905. gada revolūcija, viņš tieši tai laikā ir tieslie

Baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska nu jau vairāk nekā gadu dzīvo Rīgā. Pēc tam, kad 2020. gadā pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīms apspieda baltkrievu protesta kustību, Olgai nācās pamest Baltkrieviju, jo viņas vīrs, līdz tam lielas rūpnīcas inženieru biroja vadītājs, bija iestājies neatkarīgā arodbiedrība un par to tika atlaists. Vispirms viņam izdevās atrast darbu kādā Krievijas provinces rūpnīcā, taču, kad pagājušā gada februārī Krievija uzsāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, laulātie draugi devās uz Latviju, kur dzīvo Olgas vīra radinieki, un lūdza politisko patvērumu mūsu valstī. Šopavasar Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas namā Pārdaugavā bija apskatāma Olgas Jakubovskas personālizstāde "Brīvības kaķēņi". Tāpat Olgas darbi šobrīd apskatāmi mākslas stacijas Dubulti izstādē "Kreatīvā revolūcija Baltkrievija 2020".  Baltkrievijā Olga cita starpā darbojusies kā bērnu grāmatu ilustratore, un viņas darbi arī ir kā attēli no bērnu grāmatām, taču darbu saturs ir drama

160 gadi mūs šķir no kāda iezīmīga notikuma, proti, 1863. gads ir brīdis, kad noslēdzas apmēram piecus gadus ilgusī Rīgas aizsardzības mūru nojaukšana. Par to, kas ir saistītas ar šo notikumu, kāda Rīga kļūst pēc šī, varētu pat teikt, simboliskā notikuma, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms ieskicējam, kāda tad Rīga bija līdz tam, kas bija tas izteikti viduslaiciskais, varbūt pilsētas dzīves kārtībā, kas bija saglabājies līdz pat 19. gadsimta vidum. Mārtiņš Mintaurs: Tas, kas notika, sākot ar 1857. gada oktobrī, kad svinīgā atmosfērā tika uzsākta Rīgas vaļņu nojaukšana, par kuru ir saglabājusies arī pompozā un laikmetam atbilstoša glezna, kuru mēs Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā var apskatīt. Tas viss sākās, protams, vienā konkrētā brīdī, bet priekšnoteikumi tam brieda ilgi un pamazām. Un var teikt, ka faktiski jau sākot ar Napoleona kara laikmetu, tātad ar 1812. gadu, kad Francijas armija atnāca arī līdz Rīgai, b

Vien dažas nedēļas mūs šķir no Latvijas Republikas Valsts prezidenta vēlēšanu dienas. Šajā sakarā raidījumā Šī diena vēsturē aplūkojam Valsts prezidenta institūcijas vēsturi. Šoreiz vispirms par otro Latvijas Republikas Valsts prezidentu Gustavu Zemgalu. Viņš, toreizējās Demokrātiskā centra partijas pārstāvis, tika ievēlēts Latvijas vēsturē vienīgajās ārkārtas prezidenta vēlēšanās 1927. gada 8. aprīlī pēc tam, kad iepriekšējais prezidents Jānis Čakste bija devies mūžībā. Sarunā par Gustavu Zemgalu piedalās vēsturnieki - profesors Ilgvars Butulis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts. To, kādā starpkaru periodā Latvijas Valsts prezidenta institūcija bija Baltijas valstu kontekstā, vērtē tiesību zinātnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps un vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.    

1917. gada 26. un 27. aprīlī pēc vecā jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila notika pirmais Latgales latviešu kongress. Par to stāsta vēsturnieki - Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis. Droši vien jāiezīmē vispirms tā situācija, kāda Latgalē bija 1917. gada pavasarī, kad pēc Februāra revolūcijas Krievijas impērijā šeit sākās vētraina politiska darbība, salīdzinot ar to, kas bija bijis līdz tam, veidojās aptveroši nacionāli, arī pēc citām pazīmēm veidoti forumi, tas viss vēl kara apstākļos.  

Mazliet vairāk nekā mēnesis mūs šķir no brīža, kad Latvijas Republikas Saeimai būs jāizvēlas mūsu valsts galva - Latvijas Valsts prezidents. Izvēle ir likumdevēja rokās, taču viedokļu apmaiņā par amata pretendentiem, viņu atbilstību no individuālo spēju un reputācijas viedokļa ir iesaistīta visa politiski aktīvā sabiedrības daļa. Raidījumā Šīs dienas acīm Latvijas Republikas Valsts prezidenta institūcijas vēsturei, tās tapšanai un darbības aizsākumiem. Kā zināms, amata statusa un pilnvaras noteica Latvijas Satversmes sapulce pēc valsts nodibināšanas pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, izstrādājot joprojām spēkā esošo mūsu valsts pamatlikumu. Par to, kā tapa Valsts prezidenta institūcija, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski. Satversmes sapulces priekšsēdētāja un pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes personība nenoliedzami ietekmēja to, kā savos pirmsākumos funkcionēja valsts galvas institūcijā. Par Jāni Čaksti kā personību un kā politiķi saruna ar medi

Pirms simts gadiem Latvijā risinājās process, kas mainīja diezgan lielā mērā sociālo struktūru, pirmkārt, Latvijas laukos. Tā bija  agrārā reforma. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva pētnieks Artūrs Žvinklis. Par to, ka šādas pārmaiņas Latvijas laukos briest, nebija īpašu šaubu jau vairākas desmitgades pirms šis process sākās. Protams, Pirmais pasaules karš un Latvijas neatkarības iegūšana noteica šī procesa raksturu un arī to, kad un kā tas sākās.  Iepriekš Latvijas laukos bija daži procenti turīgo zemes lielīpašnieku, kas bija pamatā joprojām vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji, un tiem piederēja apmēram puse no visiem zemes īpašumiem. Savukārt divas trešdaļas lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki, tātad algādži, latviski tos tā arī pamatā sauca par kalpiem, un, protams, no šiem cilvēkiem formējās pilsētu strādniecība. Bija skaidrs, ka tā problēma kaut kā un kaut kad tiks risināta. Bet, protams, to, kā tiks risināta, noteica Pirmā pasaules kara procesi, procesi arī Latvi

Raidījums skan Lieldienu svētdienā. Neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu pasaules uzskats, vai svētām šos svētkus kā kristieši, vai svinam kā kristīgās kultūras tradīcijai piederīgie, Kristus ciešanu sižets liek mums domāt par cilvēka gatavību upurēties, ziedot sevi augstāka mērķa vārdā. Tāpēc raidījumā stāsts par trim vēsturiskām personībām, kuru liktenim piemīt šis motīvs - gatavība pastāvēt līdz galam par savu pārliecību un vērtībām. Vispirms atmināmies Ķikuļa Jēkabu, audēju no Blomes Vidzemē un aktīvu hernhūtiešu kustības dalībnieku. Stāsta vēsturnieks brāļu draudzes mācītājs Gundars Ceipe. Otrs stāsts par Latvijas armijas ģenerāli, Robežapsardzes priekšnieku 1940. gadā Ludvigu Bolšteinu. Stāsta vēsturnieku Inese Dreimane un Juris Ciganovs. Gunāra Astras piemiņa šodienas Latvijā ir pienācīgi godināta. Viens no pamanāmākajiem un konsekventākajiem disidentiem padomju gados. Par viņu stāsta vēsturnieks un politiķis Ritvars Jansons.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 1918. gada pirmajā pusē, kad apmēram pusgads šķīra latviešu nāciju no sava neatkarīgā valstiskuma pasludināšanas. Tobrīd gan varēja šķist, ka šis mērķis ir tāls dažādu ārēju spēku un arī tautas iekšējo noskaņojumu apdraudēts. Latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības 1917. gada decembra sākumā bija deklarējusi Latviešu Pagaidu nacionālā padome, sanākot savā pirmajā sesijā Valkā. Tobrīd gan šī latviešu politiskā pārstāvniecība joprojām runāja par Latvijas autonomiju.  Krievijā varu nupat apvērsumā bija sagrābuši radikāli kreisie boļševiki, bet par šī spēka raksturu un spēju varu noturēt vēl nebija īstas skaidrības. Jau nākamie mēneši nesa nozīmīgas pārmaiņas. 1918. gada 18. janvārī uz savu pirmo un vienīgo sēdi sanāca jaunievēlētā Krievijas Satversmes sapulce. Tai vajadzēja pieņemt fundamentālus lēmumus par valsts iekārtu, tomēr jau pēc pirmās sēdes boļševiki, kuri šajā demokrātiski ievēlētajā likumdevējā bija mazākumā, to padzina ar bruņotu spēku. Savukārt februāra beigā

18. martā mūs sasniedza ziņa, ka 92. dzīves gadā mūžībā devies literatūras un teātra zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Viktors Hausmanis (06.12.1931–18.03.2023). Pieminot akadēmiķi Hausmani, raidījumā Šīs dienas acīm sarunu ar viņu un teātra zinātnieci Līviju Akurāteri par norisēm Latvijas kultūrā tā sauktā Hruščova atkušņa laikā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Raidījums pirmoreiz izskanēja ēterā 2006. gadā. -- Viktors Hausmanis kopš 1956. gada darbojies teātra zinātnes nozarē, veidojot publikācijas par latviešu teātra un dramaturģijas attīstības problēmām, rakstot recenzijas. Lasījis lekcijas par Raini un trimdas dramaturģiju Latvijas Universitātē, par latviešu drāmu – Minsteres un Bonnas universitātēs. Kopš 2013. gada strādājis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā par vadošo pētnieku. Viktors Hausmanis ir habilitētais filoloģijas zinātņu doktors (1972), habilitētais filoloģijas doktors (1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un īstenais loceklis (1989). Ilggadē