Š?s Dienas Ac?m

27. oktobrī apritēja 120 gadi, kopš nācis pasaulē dzejnieks Aleksandrs Čaks. Raidījumā tiešsaistes saruna ar Čaka atdzejotāju angļu valodā Ievu Lešinsku. Ievas kontā ir vairāki desmiti angliskotu Čaka dzejas darbu, tai skaitā poēmā "Mūžības skartie". "Ar Čaku iznāca tā, ka bija paredzēts, ka uz Latvijas simtgadi, šķiet, atdzejot "Mūžības skartos". Tas tika uzticēts citam dzejniekam, bet tur nekas nesanāca. Tad bija jādara man. Apmēram identiska situācija bija arī ar Čaka izlasi. Lai arī vienmēr esmu mīlējusi Čaka dzeju, nokļuvusi pie viņa atdzejošanas esmu drusku nejauši. Bet esmu to darījusi ar lielu prieku," atklāj Ieva Lešinska. "Pieredze, atdzejojot latviešus uz angļu valodu man ir laikam 30 gadu garumā. Tas viss sākās, var teikt, no pašas augšas, proti, ar Uldi Bērziņu, kurš uzskatīja, ka man vajag atdzejot viņa dzejoļus. E šaubījos kādu brīdi, bet kas man cits atlika. Tad jau tas vienkārši aizgāja. Man liekas, ka es esmu atdzejojusi gandrīz vai visus dzīvos un dažus mirušos autorus," bilst Ieva Leš

13. oktobrī apritēja 150 gadi kopš pasaulē nācis Jānis Poruks, viens no 19. gadsimta beigu 20. gadsimta sākuma ievērojamākajiem latviešu literātiem. Jānim Porukam veltīta  saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.  Poruku šodien atceramies samērā reti, kā dažu kora dziesmu autoru, kā dažu solodziesmu autorus. Pērļu zvejnieks, Cibiņš, bālie zēni - tās ir kultūras klišejas un kultūras klišejas reizēm ir ļoti būtisks, ka viņas parādās, viņas ir.  "Ja mēs atceramies, ka klasiķi ir tie, kurus visi zina un neviens nelasa, tas nozīmē, ka Poruks ir klasiķis,"bilst Raimonds Briedis, bet turpina, kā tā īsti nav, jo Poruks joprojām ir zināms, pateicoties skolām. Arī, ja studenti lasa, viņi saka labus vārdus par to. Poruks tādā ziņā nav pazudis. Ja viņam ir tik daudz darbu, tad viņš nav aizmirsts."

"Emīlija - Latvijas preses karaliene". Nu jau droši var teikt, ka šī daudzsēriju filma kļuvusi par 2021. gada rudens nozīmīgāko Latvijas kino aktualitāti. Filmas titulvarone ir Emīlija Benjamiņa - leģendārā starpkaru neatkarīgās Latvijas personība, sava vīra Antona Benjamiņa līdzgaitniece, veidojot ietekmīgāko tā laika periodikas izdevniecību, kurā tapa laikraksts "Jaunākās Ziņas" un žurnāls "Atpūta".  2021. gada 10. septembrī apritēja 140 gadi kopš nākusi pasaulē Emīlija Benjamiņa. Savukārt 23. septembrī - 80 gadi kopš viņas bojāejas padomju ieslodzījumu vietu sistēmas jeb GULAG Soļikamskas nometnē.  Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Emīliju Benjamiņu, viņas laiku un darbības sfēru, tā laika Latvijas preses, biznesa un politisko vidi ar trim pārstāvjiem no filmas radošās komandas - vienu no filmas režisoriem - Kristīni Želvi, vienu no producentiem - Gintu Grūbi un filmas konsultanti - vēsturnieci Inetu Lipšu. Emīlija Benjamiņa. Saruna par izdevēju ar filmas veidotājiem. 1. daļa  

2021. gada 10. septembrī apritēja 140 gadi kopš nākusi pasaulē Emīlija Benjamiņa. Nupat iznākusi arī jauna daudzsēriju filma "Emīlija - Latvijas preses karaliene". Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Emīliju Benjamiņu ar trim pārstāvjiem no filmas radošās komandas - vienu no filmas režisoriem - Kristīni Želvi, vienu no producentiem  -Gintu Grūbi un filmas konsultanti - vēsturnieci Inetu Lipšu. Emīlija Benjamiņa. Saruna par izdevēju ar filmas veidotājiem. 2. daļa  

Nesen izdevniecībā Latvijas mediji iznāca grāmata "Mēs visi esam gūstekņi". Tā ir 1941. gadā Vermahta gūstā kritušā Sarkanās armijas kareivja medicīnas dienesta instruktora Aleksandra Orehova dienasgrāmata. Tā tapusi, viņam atrodoties Rēzeknes karagūstekņu nometnē un vēlāk kādā krievu zemnieku ģimenē Audriņu apkārtnē, kur nometnes administrācija viņu nodevusi kā piespiedu strādnieku. Dienasgrāmatas oriģināls glabājas Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, un raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar muzeja pētnieku un grāmatas redaktoru, vēsturnieku Kasparu Strodu. Otrā pasaules karā Latvijas teritorijā nonāca tūkstošiem padomju karagūstekņu, daudziem tā bija pēdējā dzīves “pieturvieta”. Viens no viņiem bija Sarkanās armijas 41. strēlnieku korpusa 177. strēlnieku divīzijas 502. strēlnieku pulka karavīrs farmaceits Aleksandrs Orehovs (1917–?), kurš 1941. gada 7. oktobrī kļuva par vienu no Rēzeknē izveidotās karagūstekņu nometnes “Stalag 347” ieslodzītajiem. Aleksandrs Orehovs rakstīja dienasgrāmatu, kur no 1941.

479. gadā pirms mūsu ēras notika kauja pie Plātajām, vietā, kas atrodas uz ziemeļrietumiem no Atēnām, mūsdienu Grieķijas galvaspilsētas, kas jau toreiz bija viena no lielākajām un ietekmīgākajām grieķu pilsētām. Šajā kaujā neatkarīgo grieķu pilsētu apvienotā armija sakāva Grieķijā iebrukušo ahemenīdu Persijas impērijas karaspēku. Šī grieķu uzvara izbeidza vairākas desmitgades ilgušos milzīgās Āzijas impērijas Persijas mēģinājumus pakļaut sev grieķu zemes. Par to, kāpēc šai kaujai, no kuras mūs šogad šķir divi ar pusi tūkstoši gadu, ir izšķiroša nozīme Eiropas civilizācijas liktenī, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Hariju Tumanu.

21. augustā atzīmējam 30. gadadienu kopš Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas. Tas notika toreizējai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemot konstitucionālo aktu par Latvijas Republikas statusu. Tas nebija iepriekš plānots solis, bet politiska improvizācija situācijā, kad toreizējā Padomju Savienībā varu apvērsuma ceļā mēģināja sagrābt uz vecās totalitārās kārtības restaurāciju un padomju impērijas saglabāšanu orientēti spēki. Latvijā viņu rīcībā bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala apjomīgais militārais kontingents, kurš arī veica svarīgāko objektu sagrābšanu. Arī tā sauktās speciālo uzdevumu milicijas vienība jeb OMON, faktiski paramilitāra struktūra, kas rīkojās pēc toreizējās Latvijas kompartijas centrālkomitejas norādījumiem. Arī 21. augusta pēcpusdienā, kad Augstākās Padomes deputāti Saeimas namā debatēja par konstitucionālā likuma tekstu omoniešu bruņutransportieros ieradās Doma laukumā. Tomēr uzbrukums parlamentam nenotika, jo ap to pašu laiku kļuva skaidrs, ka pučs

1991. gada 21. augustā toreizējai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemot konstitucionālo aktu par Latvijas Republikas statusu tika atjaunota mūsu valsts faktiskā suverenitāte. Šogad apritēja 30. gadskārta kopš šī notikuma, kas noslēdza Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma atjaunošanas procesu pēc padomju okupācijas desmitgadēm. Brīdī, kad tagadējā Saeimas namā Augstākās Padomes deputāti balsoja par šo lēmumu, Doma laukumā uzturējās tā sauktās speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, gatavi jebkurā brīdī iebrukt ēkā. Ritēja Padomju Savienībā notiekošā apvērsuma mēģinājuma trešā un pēdējā diena, kurā izrādījās, ka šis pučs ir izgāzies. Izšķirošie notikumi tajās dienās risinājās Maskavā, kur pret pučistiem noskaņoto spēku priekšgalā bija stājies nesen ievēlētais pirmais Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins. Armijas vienības, kuras pučisti bija nosūtījuši Maskavas ielās, pēc  nedaudzām sadursmēm ar demokrātijas aizstāvjiem, attiecās vērst ieročus pret tautu. Rīgā, kur pu

1871. gada 12. augustā pasaulē nācis Latvijas Valsts otrais prezidents Gustavs Zemgals - spilgts, daudzos procesos klātesošs un iemieso centrisko politiku. Viņš pieder pie literātu un sabiedrisko darbinieku paaudzes, kurā ir arī Rainis, Aspazija, Anna Brigadere, Jānis Endzelīns u. c. Tā ir pirmā latviešu paaudze, kurā akadēmiska izglītība kļūst vairāk vai mazāk izplatīta parādība. Tieši ar šo paaudzi izveidojas latviešu inteliģence. Par Gustava Zemgala personības tapšanas ceļu un veikumu - saruna ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Ilgvaru Butuli un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieku Tomu Ķikutu.

Latvijas situācija valstiskuma tapšanas un neatkarības atgūšanas laikā - kopīgais un atšķirīgais. Raidījuma viesi - vēsturnieks, "Nacionālās enciklopēdijas" galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un vēsturnieks, Baltijas starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers.

1951. gada 31. jūlijā Londonā pulcējās pārstāvji no toreizējām Eiropas latviešu trimdas organizācijām, trimdā darbību atsākušajām Latvijas politiskajām partijām un Latvijas Republikas diplomātisko misiju vadītāji, lai nodibinātu apvienojošu Eiropas latviešu trimdinieku organizāciju. Bija pārstāvēti Lielbritānijas, Vācijas, Zviedrijas, Francijas, Dānijas un Beļģijas trimdinieki. Tā tapa Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs, kuru šodien pazīstam kā Eiropas Latviešu apvienību. 31. jūlijā Eiropas Latviešu apvienības aktīvisti pulcējās organizācijas septiņdesmitgades svinīgajā sanāksmē Rīgā. Sanāksmē bija klāt arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, kurš savā ievadrunā pieskārās arī organizācijas vēsturei. Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centram bija liela nozīme konsolidējot latviešu trimdu un uzturot aktuālu jautājumu par Latvijas aneksijas prettiesiskumu un Latvijas Republikas valstiskuma nepārtrauktību. Organizācijas situācija radikāli mainījās līdz ar valsts faktiskās suverenitātes at

Raidījumā Šīs dienas acīm turpinājums vēstījumam par Ukrainas vēsturi, kura tapšanu lielā mēra iedvesmoja Krievijas prezidenta Vladimira Putina nesen publiskotā sava īpatnējā versija par šo tēmu. Fragmenti no agrāk raidījumos izskanējušām sarunām. Plašāk par Ukrainas vēsturi pēc tam, kad tā kļuva par padomju savienoto republiku. Lai arī Ukrainas mēģinājums pēc Pirmā pasaules kara radīt savu nacionālo valstiskumu neizdevās, padomju varai nācās rēķināties ar ukraiņu nacionālās pašapziņas faktoru. Tas lielā mērā veidoja nacionālo politiku ne tikai Ukrainā, bet arī visā padomju impērijā. Ukraiņu vēsturnieks Ukrainas zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieks Genadijs Jefimenko un politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.

Nesen Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar vēsturisku apcerējumu, kurā kārtējo reizi deklarēja tēzi par krieviem un ukraiņiem kā vienu tautu. Līdz ar to faktiski viņš noliedza ukraiņu nācijas pastāvēšanas loģiku. Minētais raksts ir pseido vēsturiskas propagandas paraugs, kas Krievijas agresijas pret Ukrainu situācijā uztverams arī kā nepārprotamu eskalācijas draudu pieteikums. Patiesībā ukraiņu nācijas veidošanās process un Ukrainas valstiskuma ideja izsekojama vismaz līdz 17. gadsimtam. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Savukārt par nacionālā valstiskuma izveides mēģinājumu Pirmā pasaules kara noslēgumā Ukrainā stāsta ukraiņu vēsturnieks, vēstures zinātņu kandidāts Andrijs Lūkass. Nākamajā raidījumā stāsts par Ukrainas likteni padomju periodā un pēc neatkarīgā valstiskuma izveides 1991. gadā. 

Nu jau vairāk nekā simts gadi mūs šķir no laika, kad Eiropā plosījās Pirmais pasaules karš. Tas bija jauna veida karš, kas lielā mērā pārsteidza nesagatavotus gan militāristus, gan politiķus un sabiedrību kopumā. Modernā industrija bija izveidojusi veselu jaunu tehnisko līdzekļu arsenālu, kas pielāgots militārām vajadzībām, radīja principiāli jaunus un daudz efektīvākus nogalināšanas rīkus. Par Pirmā pasaules kara novitātēm militārajā sfērā stāsts raidījumā Šīs dienas acīm, izmantojot fragmentus no raidījumu cikla “Pirms simts gadiem Eiropā”, kas pirmoreiz izskanēja ēterā 2014. līdz 2018. gadam. Stāsta Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

4. jūlijs ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Pirms 80 gadiem, 1941. gada 4. jūlijā, ar Rīgas Horālās sinagogas un vairāku citu sinagogu nodedzināšanu iezīmējās holokausta sākums Latvijā. Par to, kas notika 4. jūlijā Rīgā, kā arī nedēļās pirms un mēnešos pēc tam, sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli.  

1521. gada pirmā puse ir laiks, Vormsas pilsētā toreizējā Svētās Romas impērijā pulcējas valsts sapulcei jeb reihstāgs, kuru sasauc un vada viens no visu laiku varenākajiem Eiropas monarhiem, proti, ķeizars Kārlis V Hābsburgs. Starp daudziem citiem jautājumiem šajā Reihstāga sanāksmē tiek skatīta arī teoloģijas doktora Mārtiņa Lutera lieta. Kas tad notika Vormsas reihstāgā un kāpēc šo reihstāgu 1521. gadā, tātad pirms 500 gadiem, mēs atceramies pirmajām kārtām saistībā ar Mārtiņa Lutera vārdu. Par to raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns.

14. jūnijā atvēršanu piedzīvos jauna grāmata – izdevums "Mēs tiksimies mūžībā". Tās ir 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto atmiņas. Kā zināms, kopš šī skumjā datuma šogad aprit 80. gadskārta. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāju un grāmatas sastādītāju Taigu Kokneviču par atmiņām, kāda vieta cilvēku atmiņām ir vēstures izpētes procesā vispār un šīs konkrētās deportāciju un staļinisma represiju tēmas izpētē. Grāmatu "Mēs tiksimies mūžībā" sagatavojis Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar izdevniecību "Latvijas Mediji".  

30. maijā aprit 90 gadi, kopš dzimusi Vizma Belševica, dzejniece, prozaiķe un tulkotāja. Viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu literatūrā, kuras vārds nesaraujami saistīts ar drosmīgu opozīciju padomju totalitārismam. Raidījumā Šis dienas acīm fragmenti no divām agrākajos gados tapušām sarunām, kurās pievērsos Vizmas Belševica dzīvei un daiļradei. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci Vizmas Belševica daiļrades pētnieci Andu Kubuliņu. Kā arī fragments no sarunas ar dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi, kura iepazinās ar Vizmu Belševicu ap gadu tūkstošgades miju, pati tobrīd sperdams pirmos soļus savā daiļrades ceļā.

Atvēršanu piedzīvojusi jauna grāmata - Latvijas Nacionālā arhīva izdevums “Cīņa par brīvību. Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures dokumentos” 3. daļa " 1919. gada 10. jūlijs - decembra sākums".  Grāmatā apkopoti dokumenti par Latvijas armijas veidošanos pēc Cēsu kaujām un Rīgas aizstāvēšanu pret Bermonta armijas uzbrukumu. Izdevuma sastādītāja un komentāru autori ir vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Jānis Šiliņš. Ar vienu no viņiem - Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu - saruna raidījumā Šīs dienas acīm, kurā pievēršamies gan pieminētajam izdevumam, gan dažiem joprojām pretrunīgus viedokļus raisošajiem Latvijas Neatkarības kara aspektiem.

1796. gada 14. maijā Glosteršīras grāfistē Anglijas rietumdaļā ārsts Edvards Dženers mērķtiecīgi inficēja sava dārznieka astoņgadīgo dēlu Džeimsu Fipsu ar govju bakām. Sešas nedēļas vēlāk viņš inficējies zēnu jau ar melnajām bakām, taču inficētais palika vesels. Līdz ar to Dženers pierādīja savu teoriju, ka cilvēkam daudz vieglāk panesamo govju baku pārslimošana rada imunitāti pret tobrīd visai izplatīto melno baku infekciju. Tas pavēra ceļu vakcinācijas attīstībai. Par to, kā vakcinācija attīstījusies pasaulē un Latvijā 225 gadu ilgā, kas pagājuši kopš Edvarda Dženera eksperimenta, tiešsaistes sarunā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas vadītāju Mārtiņu Vesperi.