Š?s Dienas Ac?m

1921. gada 5. maijs tiek minēts kā datums, kad Parīzes modes namā "Chanel" dibinātāja un īpašniece Gabriela Bonī Šanele plašāk pazīstama kā Koko Šanele savā gadskārtējā modes skatē prezentēja arī jaunas smaržas - parfīmu "Chanel No. 5". Tās pēc viņas pasūtījuma bija radījis parfimērs Ernests Bo (Ernest Beaux), kurš līdz 1917. gada revolūcijai bija iedarbojies Krievijā Alfonsa Rallē firmā, kas bija arī Romanovu galma piegādātājs.  "Chanel No. 5" kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem nosaukumiem pasaules parfīmu vēsturē, leģendām apvītu zīmolu, kas aktuāls joprojām. Par šo leģendāro parfīmu un parfimērijas vēsturi vispār saruna ar smaržu blogeri Mariku Rozenbergu.

6. aprīlī apritēja 150 gadi, kopš dzimis rakstnieks un izdevējs Ernests Birznieks-Upītis. Raidījumā ievadā dzirdama paša rakstnieka balss, kad viņš mūža nogalē atskatās uz savu dzīves gājumu. Ieraksts tapis 1956. gadā un tajā, protams, saklausāmi arī sava laika, padomju totalitārisma perioda, ideoloģiskie akcenti.   Vai mēs varam pieskaitīt Ernestu Birznieku-Upīti pie tās latviešu literātu plejādes, ko varētu dēvēt par "zelta laikmeta paaudzi", kurā ierindojam Raini, Aspaziju, Rūdolfu Blaumani, Jāni Poruku, arī Andreju Upīti un Andrievu Niedru, vērtē un stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

"Pieķeršanās mājām ir mūsu tautiņas lāsts. Cik sviedru, asiņu izliets, cik neģēlību tāpēc pastrādāts. Mēs sapņojam par mājām, krāpjam, zogam, melojam, lai pie tām tiktu. Lienam uz vēdera, badojamies, darām darbus, kurus nekad neuzņemtos, krītam parādos. Un kad māja ir gatava, mēs cietu seju maksājam renti, izdzenam bērnus necilvēcīgā darbā, aizmirstam mīlēt un pat nepamanām, ka māja kļuvusi par cietumu, kuru paši esam būvējuši. Un katrs greizums vēl dur acī par mūsu muļķību, jo kaimiņam, lūk, māja ir gadījusies pamatīgāk plānota, labāk celta un prātīgāk iekārtota. Nu mēs aizstādām to pusi ar ceriņiem, lai nav lieki jāblenž. Bet arī kaimiņā sēž ķirmis, jo nedaudz lielāku māju, ko apskaust pasaulē netrūkst. Un tā tas turpinās. Mēs baidāmies māju pamest, lai kāda nelaime neuzkristu, un neuzzinām, kā dzīvo cilvēki citur - tālās pilsētās, saulainās zemēs. Un mēs nekad neapšaubām savu tumsonību, jo esam aizņemti stutējot mājas, kuru staltuma nespējam novērtēt, jo mums lauž krustus, bet cits jau pusmūžā nespēj atlie

1921.gada martā notika Krievijas komunistiskās boļševiku partijas 10. kongress. Tajā tika pieņemts lēmums radikāli mainīt līdz tam Padomju Krievijā īstenoto tā saukto kara komunisma politiku un uzsākt citu, tā saukto jauno ekonomisko politiku jeb NEPu, kas ir saīsinājums no krievu valodas - Новая экономическая политика. NEPs padomju valstī turpinājās septiņus gadus, līdz to pārtrauca Josifs Staļins, atgriežoties pie pilnīgi valstiskotas plānveida ekonomikas. Kas bija NEPs, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

Ar 1721. gada 24. martu datēta Johana Sebastiana Baha veltījuma vēstule Brandenburgas markgrāfam Kristiānam Ludvigam, kuru komponists pievienoja sešu dažādos gados rakstītu koncertu manuskriptam. Komponista dzīves laikā šie darbi tā arī netika atskaņoti – pārdoti izsolē par grašiem, tie nonāca bibliotēkā, kur tika no jauna atklāti tikai 19. gadsimta vidū un, pateicoties 1721. gada veltījumam, ieguva nosaukumu „Brandenburgas koncerti" un, protams, pasaules slavu. Kas šī mūzika, kuras tapšanas laiku no mums šķir trīs gadsimti, ir savam laikam un mūsdienām saruna ar diriģentu Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītāju Māri Kupču

18. martā apritēs simtā gadskārta, kopš 1921. gadā Rīgā tika parakstīts miera līgums starp Poliju un padomju valsti, kuru pārstāvēja gan Padomju Krievijas, gan Padomju Ukrainas delegācijas. Par Rīgas miera līgumu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu.

18. martā apritēs simts gadi kopš Rīgā tika noslēgts miera līgums starp Poliju un toreizējo Padomju Krieviju, izbeidzot karadarbību abu valstu starpā. Fragmenti no diviem agrāk veidotiem raidījumiem, kas veltīti Polijas - Padomju Krievijas karam no 1919. līdz 1921.gadam. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu. Raidījuma otrajā daļā fragments no sarunas ar poļu vēsturnieku Varšavas universitātes profesoru Eugenijušu Cezāriju Krulu, kas bija veltīta Polijas un Latvijas sadarbībai cīņā pret Padomju Krieviju.  

1991. gada 3.martā notika visu iedzīvotāju nobalsošana par jautājumu, vai Latvijai būt demokrātiskai un neatkarīgai valstij. Stāsta vēsturniece Daina Bleiere. Šis notikums ir mazāk spilgts, salīdzinot ar citām 1991. gada norisēm, tomēr tajā ir daudz būtiska, jo arī mūsdienās šīs nobalsošanas jeb referenduma rezultātus min kā argumentu dažādu politisku uzskatu pamatošanai. 3. martā visi Latvijas iedzīvotāji, tobrīd vēl no Padomju Savienības centrālās varas viedokļa padomju pilsoņi devās uz vēlēšanu iecirkņiem un pauda savu attieksmi pret jautājumu. Piedalījās bez ierobežojumiem visi Latvijas pastāvīgiem iedzīvotāji, apmēram 75% pauda savu atbalstu demokrātiskai un valstiski neatkarīgai Latvijai. Notikums nebija Latvijas valdības un arī Latvijas neatkarības atbalstītāju iniciēts. Tāda nobalsošana notika visā Padomju Savienībā.

25. februārī apritēja 65. gadskārta kopš notikuma, kuru daudzi uzskata par vienu no 20. gadsimta vēstures nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem, proti, 1956. gada 25. februārī Padomju Savienības Komunistiskās partijas 20. kongresā. Toreizējais šīs partijas un līdz ar to padomju lielvalsts līderis Ņikita Hruščovs uzstājās ar referātu par personības kultu un tā sekām. Tajā viņš atmaskoja dažus sava priekšgājēja Josifa Staļina varas noziedzīgos aspektus.  No šodienas viedokļa raugoties, tas, protams, bija tikai ļoti nepilnīgs staļinisma noziedzīgās dabas atmaskojums. Nemaz jau nerunājot par to, ka tas neskāra pašu padomju totalitārisma būtību, neatklāja, kā tā pašos pamatos ir antihumāna, despotiska sistēma. Tomēr konkrētajā situācijā Staļina un staļinisma nosodījumam bija satricinošs efekts. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no vairākiem agrākajos gados tapušajām raidījumiem, kuros pievērsta uzmanība Hruščova 1956. gada referātam un visam šim laikposmam Padomju Savienības un arī tolaik tajā ietilpstošās Latvi

Pirms kāda laika ar mani sazinājās klausītājus Jānis Kukainis, lūdzot vairāk pastāstīt par naudas vēsturi Latvijā. Jo sevišķi par to, kā funkcionēja naudas sistēmā krasu politisko pārmaiņu laikos un kā ar to tika galā iedzīvotāji. Naudas vēsturē Latvijā pievērsos raidījumā "Nauda laiku lokos", kas izskanēja ēterā no 2016. līdz 2018. gadam. Šodien piedāvāju fragmentus no diviem šī cikla raidījumiem, kas veltīti naudas situācijai Latvijā pagājušā gadsimta globālo kataklizmu - Pirmā un Otrā pasaules kara - periodos.  Vispirms par naudas situāciju Latvijā, pirmā pasaules kara un tam sekojošā Latvijas neatkarības kara laikā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistes pētniece Kristīne Ducmane un Aumismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa, kā arī Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Turpinājumā fragments no sarunas, kas veltīta otrā pasaules kara norisēm. Kā zināms, šī globālā kataklizma nesa Latvijai 20 gadus iepriekš iegūtās neatkarības zaud

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par pagātnes notikumiem, kuriem šomēnes aprit apaļas gadskārtas un kuri saistīti ar Latvijai un pasaulei nozīmīgiem vēsturiskiem procesiem. Kā pirmajam šajā virknē pieskarsimies notikumam pirms 125 gadiem: 1896. gada februārī vienlaicīgi Vīnē un Leipcigā nāca klajā toreizējās Austroungārijas ebreju intelektuāļa Teodora Hercla darbs "Der Juden Staat" ("Ebreju valsts). Darbs, kas tiek uzskatīts par modernās cionisma kustības aizsākumu. Teodora Hercla un viņa darba nozīmei ebreju nācijas vēsturē savulaik pieskārāmies Izraēlas valsts tapšanai veltītā sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un diplomātu toreizējo Izraēlas vēstnieka vietnieku Latvijā Zvi Mirkinu, Nākošais notikums, kuram vēlos pievērsties, notika Latvijā pirms 90 gadiem: 1931. gada 20. februārī Saeimā tika iesniegts likumprojekts par Rīgas Doma baznīcas atsavināšanu vācu draudzei un pārņemšanu Latvijas valsts īpašumā. Likumprojekta pieņemšana saasināja attiecības starp latviešu nāciju un Latvijas

26. janvārī atzīmējām simto gadadienu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure, kas notika toreizējā Antantes valstu augstākās padomes sesijā Parīzē 1921. gadā. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs jaunās Latvijas valsts sasniegums, kas vainagoja un lielā mērā padarīja neatgriezenisku neatkarības iekarošanas procesu. Par šī procesa virzību līdz 1919. gada vidum, kad tika parakstīts Pirmo pasaules karu noslēdzošais Versaļas miera līgums stāstījām iepriekšējā raidījumā. Šodien par tālāko notikumu attīstību, kurā būtiski svarīga bija uzvara Latvijas Neatkarības karā, jo starptautisku atzīšanu varēja pretendēt tikai valsts, kas kontrolē savu teritoriju. Tomēr arī 1920. gada 11. augusta Miera līgums ar Padomju Krieviju, kas noslēdza Neatkarības karu, tūdaļ nenesa Latvijas atzīšanu de iure. Situāciju raksturo vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Nepārprotami, izšķiroša loma Latvijas atzīšanā de iure bija tolaik ietekmīgākajai kontinentālās Eiropas valstij Francijai. No

26. janvārī atzīmēsim simto gadadienu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure 1921. gadā. 26. janvārī sabiedroto Augstākā padomē, respektīvi, Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu - Lielbritānijas, Francijas, Japānas, Itālijas un Beļģijas - pārstāvji konferences laikā Parīzē pieņēma lēmumu par trīs nesen savu neatkarību izkarojušo Baltijas valstu atzīšanu par pilnvērtīgiem starptautisko attiecību subjektiem. Ar to vainagojās apmēram piecus gadus ilguši pūliņi, Baltijas nācijām apliecinot savas pašnoteikšanās tiesības,  kuras vēl 10 gadus agrāk teju visiem šķita kas pilnīgi nereāls. Stāsta vēsturnieks Gints Apals un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.  

Atzīmējot 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām, šomēnes vairākos raidījumos atgādinām par tālaika notikumiem. 1991. gada 20. janvāra vakarā Rīgas Speciālo uzdevumu milicijas vienība, plašāk pazīstama ar savu krievisko abreviatūru OMON, uzbruka toreizējai Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji, Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki, apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrija augšstāvā, kuru apsargāja tikai trīs cilvēki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju papildspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ievestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizēja Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.  Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas

Atzīmējot 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām, šomēnes vairākos raidījumos atgādinām par tālaika notikumiem. Šodien par pašām janvāra barikādēm, par to tapšanas apstākļiem un nozīmi.  Vispirms fragments no Prinstonas universitātes politikas zinātņu profesora Marka Beisingera priekšlasījuma barikāžu laikam veltītā zinātniskā konferencē, kas notika Rīgā 2016. gada janvārī. Minētās konferences ietvaros 2016. gadā notika paneļdiskusija, kurā uzstājās ārsts un politiķis, kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks. 1991. gada barikādēm bija veltīta arī mana 2011. gadā tapusī saruna ar aktīviem barikāžu dalībniekiem - Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbinieku Juri Alksni un Latvijas Barikāžu muzeja direktoru Renāru Zaļo. Izšķiroša nozīme barikāžu akcijas sekmēm bija reakcijai uz tām gan citur Padomju Savienībā, gan Rietumos. Situāciju raksturo vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētniece Kristīne Beķere. Fragments no 2016. gadā tapušās

2021.gada janvārī atzīmēsim 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem. Barikādes Rīgā un abās pārējās toreizējās Baltijas padomju republiku galvaspilsētās bija kulminācija Baltijas tautu cīņai par sava suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats notikumos, kas noteica situācijas virzību pretim 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Šoreiz par notikumiem 1990. gadā. 1990. gada pirmajos mēnešos toreizējās Padomju Savienības Savienotajās Republikās notika to likumdevēju - augstāko padomju - vēlēšanas. Padomju totalitārisma ziedu laikos tā bija formāla demokrātiskas procedūras imitācija, taču 1990. gadā saskaņā ar Mihaila Gorbačova perestroikas jeb pārbūves politikas nostādnēm tās jau bija daļēji brīvas vēlēšanas, kurās savus kandidātus varēja izvirzīt arī nepadomiski politiskie spēki. Latvijas Tautas fronte izšķīrās par valstiskuma atjaunošanas stratēģiju, iegūstot nepieciešamo vairākumu Augstākajā Padomē, kura tad ar savu balsojumu deklarēto Latvijas neatkarīgā valstiskuma

2021.gada janvārī atzīmēsim 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem. Barikādes Rīgā un abās pārējās toreizējās Baltijas padomju republiku galvaspilsētās bija kulminācija Baltijas tautu cīņai par sava suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats notikumos, kas noteica situācijas virzību pretim 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Konkrētāk norisēm 1989. gadā. Notikumi pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā  pusē Latvijā un Baltijā, kurus pieņemts  dēvēt par trešo atmodu un dziesmoto revolūciju, attīstījās tā sauktajā “perestroikas” jeb pārkārtošanās procesā - pārmaiņās, kuras toreizējā Padomju Savienībā bija uzsācis tās līdersi Mihails Gorbačovs. Padomju Savienības  vadītāja mērķis nebija totalitārās impērijas sagraušana, bet gan tās modernizēšana, zināma demokratizācija, kas padarītu  šo lielvalsti konkurētspējīgu mūsdienu pasaulē. Arī Latvijas Tautas  fronte, kas tika nodibināta 1989. gada oktobrī un vēlāk kļuva par vadošo spēku neatkarības atgūšanas procesā, sākotnēji dek

Arī šajā raidījumā Šīs dienas acīm atceramies vairākas pagājušā gadsimtā mūsu nācijai nozīmīgas personības, kuru dzīves apaļas un pusapaļas gadskārtas atzīmējām aizejošajā gadā. Sāksim ar ilggadējo Latvijas Nacionālā teātra vadītāju Alfredu Amtmani-Briedīti, kopš kura dzimšanas šogad apritēja 135 gadi. Alfreda Amtmaņa-Briedīša vadīto Nacionālo teātri raksturo teātra zinātniece, Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja Ieva Struka. Alfreda Amtmaņa-Briedīša vienaudzis ir ievērojamais Latvijas ārlietu dienesta darbinieks, vēlāk pretošanās kustības dalībniekus un represētais Ludvigs Sēja. Viņš nozīmīgs arī ar to, ka atstājis plašu liecinājumu par savu laiku un likteni dienasgrāmatās un atmiņās, kas 2017. gadā publicētas grāmatā "Es pazīstu vairs tikai sevi" Jāņa Rozes apgādā. Stāsta grāmatas sastādītājs vēsturnieks Uldis Neiburgs. Mākslinieka Gustava Kluča radošais mūžs nebija saistīts ar Latviju. Pirmā pasaules kara laikā nonācis Krievijā, viņš kļuva par vienu no spilgtākajiem padomju avangarda pārstāvjiem,

Arī šajā raidījumā, sagaidot gada nogali, pievēršamies vairākām ievērojamām personībām, kopš kuru dzimšanas šogad aprit apaļas un pusapaļas gadskārtas un kuru dzīvei un darbībai savulaik veltīti raidījumi. Šodien par vairākām personībām, kuru darbība, nozīmīgākais posms saistās ar 19. gadsimta otro pusi un 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm. Tas bija latviešu nācijas tapšanai izšķirošs laika posms, kad faktiski tika atbildēts jautājums par tās būt vai nebūt. Par tādiem nozīmīgiem pirmās atmodas darbiniekiem kā Krišjāni Valdemāru un Krišjāni Baronu vēstījām pagājušās svētdienas raidījumā. Taču laikā, kad lielākajā tagadējās Latvijas daļā pūta pirmās atmodas vēji, aiz Vitebskas guberņas robežas esošā Latgale piedzīvoja drūmāko kultūras apspiešanas periodu - latīņu drukas aizliegumu. Kā pretestība šim cara valdības kulturālajām despotismam tapa latgaliešu rokrakstu literatūra, kura spilgts pārstāvis ir nautrēnietis Andrievs Jurdžs, kopš kura dzimšanas 12. decembrī apritēja 175 gadi. Stāsta Latvijas Universitātes

Šim gadam tuvojoties noslēgumam, atceramies dažas no tām personībām, kurām šogad atzīmējam apaļas un pusapaļas jubilejas. Šodienas raidījumā par vairākiem izciliem cilvēkiem, kuri pagājušajos gadsimtos nozīmīgi ietekmējuši mūsu dzimtenes un mūsu senču vēsturiskās attīstības gaitu.  Pirmais no viņiem, Nikolajs jeb Nikolaus Mollīns, Antverpenē dzimis grāmatu iespiedējs, kurš 1588. gadā pārcēlās uz Rīgu, kļūdams par pirmo grāmatu drukātāju tagadējās Latvijas teritorijā. Vēsture nav mums saglabājusi Nikolaja Mollīna portretu un arī precīzu dzimšanas gadu. Zināms vien, ka viņš nācis pasaulē starp 1550. un 1555. gadu, tātad apmēram pirms 470 gadiem. Precīzi zināms viņa nāves gads - 1625. Tātad kopš Nikolaja Mollīna aiziešanas mūžībā šogad aprit 395 gadi. Par Nikolaju Mollinu un iespiešanas aizsākumiem Rīgā stāsta poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis. Savs skatījums uz Nikolaja Mollīna darbību un drukātās literatūras aizsākumiem Baltijā ir vēstures zinātņu doktoram Kasparam Kļaviņam. Tagad pārcelsimies apmēram p