Š?s Dienas Ac?m

1919. gada 25.janvāris ir datums, kad pasaules valstu līderi, pulcējušies Parīzē miera konferencē, vienojas par Tautu Savienības jeb Nāciju Līgas izveidošanu. Organizācijas dibināšanas dokuments tiek parakstīts tā paša gada 28.jūnijā. Tautu Savienības tapšana ir saistīta ar Pirmā pasaules kara izskaņu, konflikts, kas tuvojoties tā noslēgumam, tiek dēvēts par karu, kam jāizbeidz visi kari. Konflikts ir bijis dramatisks, aizlauzis pasaules politisko spēku līdzsvara sistēmu un pasaules valstis spriež, kā no šādiem konfliktiem izvairīties nākotnē. Tautu Savienība tiek uzlūkota kā viens no instrumentiem. Bet Tautu Savienība nerodas tukšā vietā, ideja par šādu organizāciju pastāv jau līdz 1919.gadam. Kas bija Tautu Savienība, kāda bija Latvijas loma tajā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturniece Latvijas Universitātes profesore Lilita Zemīte.  

Pirmā pasaules kara laikā, mainoties politiskajiem spēkiem Austrumeiropā, šeit veidojās daudz jaunu valstisko veidojumu. Tajā skaitā bija vairāki tādi, kas līdz savam īstenojumam nemaz nenonāca. Tādi bija arī šeit, Latvijā, Baltijas telpā. Runa ir par tiem valstiskuma projektiem, ko Latvijā un arī Igaunijā mēģina īstenot šeit vēsturiski iesakņotā vācbaltiešu jeb kā viņi paši sevi tolaik dēvēja baltiešu minoritāte. Veicinošais faktors šādām aktivitātēm ir Vācijas militārās veiksmes karā, 1915. gadā okupējot pusi tagadējās Latvijas teritorijas, proti, Kurzemi un Zemgali, vēlāk 1917. gadā – Rīgu un pēc tam 1918. gadā pirmajā pusē jau visa tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorija nonāk Vācijas impērijas militārajā varā. Droši vien, ka jāraugās uz šiem valstiskuma izveidošanas mēģinājumiem no vācbaltiešu minoritātes puses ar tālāku vēsturisku skatu, jo saknes tam meklējamas viduslaikos šeit, Baltijas telpā.Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Raimondu Cerūzi.

2009. gada 13. janvāris bija diena, kas nesa negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu lielai daļai sabiedrības. Tās dienas pievakarē organizācijas “Citai sabiedrībai” aicināti vairāku tūkstoši pulcējās uz mītiņu Doma laukumā. Pēc mītiņa beigām daļa sanākušo neizklīda, bet devās turpināt protestēt pie Saeimas nama. Šeit protesti pārauga nekārtībās. Tika izsisti Saeimas un apkārtējo namu logi, izdemolēta un aplaupīta alkohola tirgotava Smilšu ielā, bojātas policijas mašīnas, kā demonstrantu, tā kārtības sargu vidū bija ievainotie. Nekas tāds Rīgā nebija pieredzēts daudzas desmitgades. Kā laika gaitā mainījusies mūsu uztvere un izjūtas šo notikumu sakarā? Raidījumā fragmenti no iepriekšējos gados tapušiem raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, kurās reflektēja par 2009. gada 13. janvāra notikumiem Rīgā.

Pēteris Stučka un viņa padomju valdība kopš 1919. gada janvāra valda Rīgā un pār lielāko Latvijas daļu. Vai var teikt, ka tā ir neatkarīga vai patstāvīga Latvijas valdība, cik Stučka savos lēmumos ir atkarīgs vai neatkarīgs no rīkojumiem, ko viņam dod Ļeņins un viņa valdība Maskavā. Skaidro vēsturnieks, augstskolas “Turība” profesors Valdis Blūzma. Attēlā: Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.  

Pievēršamies notikumiem, kas risinājās 1918. gad beigās un 1919. gada sākumā, tā brīža militārajām un arī politiskajām norisēm. Brīdī, kad nodibināja Latvijas valsti 1918. gada novembrī, Pirmais pasaules karš bija tikko beidzies, mainījās arī spēku izkārtojums šeit, bijušajās Krievijas impērijas teritorijās. Uz Latvijas teritoriju pretendēja vairāki spēki un uzskati par to, kādai jābūt Latvijai, bija dažādi. Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš.  

Šis gads aizvadīts Latvijas valsts simtgades zīmē. Fragmenti no raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, pieskaroties norisēm, kas tuvināja Latvijas valsts tapšanu.

1958. gada decembra sākumā, no 7. līdz 14. decembrim Rīgā risinājās Latgales kultūras nedēļa. Kāpēc tā ir svarīga, kāpēc to ir vērts atcerēties un kāpēc tās konteksts pārsniedz kultūras norises, stāsta kinorežisors Zinātņu Akadēmijas goda loceklis Jānis Streičs. Latgales kultūras nedēļa - lielākais latgaliešu kultūras pasākums Latvijā pēckara gados. Pasākumos Rīgā piedalās 600 pašdarbnieki no 14 Latgales rajoniem un pilsētām. Galvaspilsētā tika sarīkoti 18 koncerti. Kultūras nedēļa noslēdzās 13.decembrī ar plašu koncertu Akadēmiskajā drāmas (Nacionālajā) teātri. Preses izdevumos parādījās vairākas publikācijas par Latgales kultūru. Norisinājās diskusijas par nepieciešamību dibināt Rēzeknes novadpētniecības muzeju.

Latviešu politiķu darbība 1918. gada oktobrī/novembrī, tuvinot Latvijas suverēnā valstiskuma pasludināšanu. Stāsta vēsturnieks Latvijas Kara muzeja pētnieks Jānis Tomaševskis. Tas latviešu politiskais spēks, kas uztur un iespēju robežās virza tālāk Latvijas valstiskuma tapšanu un latviešu pašnoteikšanās tiesību jautājumu visu 1918. gadu, sākot jau ar 1917. gada nogali, ir Latviešu pagaidu nacionālā padome. 1917. gada decembra sākumā šo padomi nodibina un tad arī tā deklarē latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, deklarē vēlmi šīs tiesības īstenot. Faktiski Valkā pieņemtā deklarācija ir divarpus soļi pretim neatkarībai – tiek deklarēts, ka latviešu tautas turpmāko likteni lems tautas ievēlēta Satversmes sapulce, ka Latvija ir teritorija robežās, ko veido Kurzeme, Vidzeme un, sevišķi svarīgi, arī Latgale. Nav pateikts līdz galam, ka tā būs pilnīgi suverēna valsts, tiek pateikts, ka būs autonoma valsts vienība. 1918. gadā tiek deklarēta prasība pēc pilnīgas neatkarības, taču tas notiek tobrīd jau Padomju Krie

Nesen nācis klajā jauns izdevums – nacionālā enciklopēdija “Latvija”. Saruna ar izdevuma galveno redaktoru Valteru Ščerbinski un un izdevuma attēlu redaktori Asnāti Rībenu.  

Kāds bija tas materiāls, no kura tika būvēta neatkarīgās Latvijas politika – latviešu politiskais spektrs 1918. gada rudenī, periodā, kad nobrieda Latvijas valsts neatkarība. Stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis. Spektrs bija ļoti plašs - no pat latviešu boļševikiem līdz tiem spēkiem, kas redzēja Latviju ciešā sasaistē ar Vācijas impēriju. Tobrīd latviešu politika pastāvēja vismaz divās valstiskajās telpās un izveidojās arī divas politiķu grupas, kas izkristalizēja Latvijas neatkarības ideju. Krievijas valsts telpā 1917. gada 30. novembrī nodibinājās Latvijas pagaidu nacionālā padome, savukārt vācu okupētajā Rīgā jau agrāk bija izveidojies Demokrātiskais bloks. Tās bija divas latviešu politisko spēku apvienības, kas izvirzīja neatkarīgā valstiskuma ideju un aizstāvēja to. Taču arvien krasāk iezīmējas domstarpības un pretrunas abu organizāciju uzskatos, tāpēc tās līdz galam apvienoties nespēja.

1918. gada 11. novembrī pulksten piecos no rīta pēc Rietumeiropas laika dzelzceļa vagonā, kas tobrīd atradās Kompjeņas mežā, apmēram 60 kilometrus uz ziemeļiem no Parīzes, Vācijas impērijas delegācija parakstīja pamiera līgumu, atzīstot savas valsts sakāvi Pirmajā pasaules karā. Pamieram bija jāsākas sešas stundas vēlāk jeb kā bija teikts tekstā – vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā dienā pulksten vienpadsmitos. Vācijas sabiedrotie šajā karā – Austroungārija, Osmāņu impērija un Bulgārija bija izstājušās no kara darbības jau agrāk. Līdz ar to noslēdzās globālais militārais konflikts, kas bija sācies četrus gadus un trīsarpus mēnešus iepriekš, izvērties par vēl nepieredzēti postošu kara darbību, kas teju visos aspektos, izmainīja eiropiešu dzīvi, radīja citādu spēku līdzsvaru pasaulē, sagrāva vairākas impērijas Austrumeiropā, radot vietu jaunu nacionālu valstu, tajā skaitā arī Latvijas tapšanai. Raidījuma Šīs dienas acīs veidotājs Eduards Liniņš oktobra nogalē viesojās Eiropas vēstures namā Briselē, tas ir Eir

1868. gada 24. oktobrī Krievijas impērijas iekšlietu ministrija apstiprināja Rīgas latviešu biedrības statūtus un 22. novembrī pulcējas biedrības dibinātāju sapulce. Droši vien Rīgas latviešu biedŗibas vēsturi var uzlūkot, izmantojot klišejisko laikmetu metaforu, ka mums ir “zelta laikmets", kad biedrības nozīme tobrīd vēl topošās latviešu nācijas apziņas konsolidēšanā bija izšķiroša. Jautājums, kuru laiku saukt par “sudraba laikmetu”, un tad mūsdienas, kad uz šiem laikmetiem varam atskatīties ar zināmu nostaļģiju un tajā pašā laikā, ko varam paņemt iedvesmai un turpināt. Par Rīgas latviešu biedrības 150 gadiem saruna ar Rīgas latviešu biedrības domnieku, filozofijas vēsturnieku Edgaru Mucenieku.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par cilvēku, kura radošais darbs ir cieši saistīts ar visu, ko mēs jūtam un domājam Latvijas brīvības idejas un Latvijas brīvības būtības sakarā. Tas ir tēlnieks Kārlis Zāle (1888.-1942.), Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu memoriāla autors. Stāsta mākslas zinātniece Ruta Čaupova. 1918. gadā Kārlis Zāle nav Rīgā, viņš darbojas Petrogradā jaunās padomju valdības, Ļeņina valdības izveidotajā monumentālās tēlniecības programmā, kas ir viens no pirmajiem šīs valdības propagandas pasākumiem, ceļ pieminekļus 19.gadsimta liberāldemokrātiskiem domātājiem. Taču šoreiz saruna vairāk par to, kāpēc tik būtiski Kārļa Zāles vārds saistās ar Latvijas neatkarību, viņa mākslas patoss lielā mērā saistās ar pirmreizīguma izjūtu, “nulles” izjūtu.

Iznākusi jauna grāmata “1920.-1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”. Pirmais sējums veltīts 1920. līdz 1922. gadam. Saruna ar grāmatas veidošanas darba grupas dalībniecēm Līgu Peinbergu, grāmatas projekta vadītāju un Valsts kancelejas departamenta vadītāju, un Irinu Zeibārti, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieci zinātniskajā darbā. Šis izdevums, kurš plānots trijos sējumos, ir turpinājums pirms pieciem gadiem iznākušajai grāmatai “1918.-1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”. Pirmajā sējumā “1920.-1922. gads” ietverti valdības sēžu protokoli, kas tapuši laikā no 1920. gada 14. jūnija, kad darbību sāka pirmais Satversmes sapulces apstiprinātais Ministru kabinets K.Ulmaņa vadībā, līdz 1922. gada 18. jūlijam, kad notika Z. A. Meierovica vadītās valdības pēdējā sēde. Apjomīgais un faktogrāfiski bagātais izdevums, kas laists klajā par godu Latvijas simtgadei, stāsta par mūsu valsts jauncelsmi pēc uzva

Latviešu sociāldemokrātija – pirmā īstā lielā latviešu partija, Raiņa partija, Latvijas tautas priekšpulks 1905.gadā. Latviešu sociāldemokrāti ir pirmais īsti formulētais latviešu spēks, pirms tam tās ir bijušas vairāk kustības, kurām ir kulturāla, saimnieciska, nācijas pašapziņas celšanas programma. Sociāldemokrāti ir pirmā īstā partija, un tajos laikos īsta partija nozīmē nelegāla partija, jo runa ir par Krievijas impēriju. Atšķirībā no sociāldemokrātiem Krievijā, latviešu sociāldemokrātijā nenotiek radikāla šķelšanās starp boļševikiem un meņševikiem. Kāds ir šīs partijas liktenis brīdi, kad nobriest Latvijas valstiskā neatkarība, skaidro vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

25. oktobrī pirmizrāde jaunai režisora Dāvja Sīmaņa filmai “Tēvs Nakts”. Filma ir veltīta nu jau leģendārajam ebreju glābēja holokausta laikā Žanim Lipkem, kura līdzdalība šajos apstākļos ir palīdzējusi izdzīvot vairākiem desmitiem cilvēku. Saruna ar vienu no filmas scenārija autoriem – Matīsu Gricmani. "Filmas nosaukums bija ļoti daudzu strīdu objekts tieši tā iemesla dēļ, ka pamata materiāls, ar ko mēs strādājām, bija Ineses Zanderes topošais romāns, un vienu daļu no tā viņa jau ir izdevusi. Saucās "Puika ar suni".  Ar šo nosaukumu arī es ļoti ilgi sadzīvoju, man arī liekas, ka kaut kādā ziņā tas bija ļoti atbilstošs," filmas nosaukumu skaidro Matīss Gricmanis. "Bet vienā brīdī tieši scenārija rakstīšanas fāzē mēs sapratām, ka mums centrālais varonis tomēr ir Žanis, nevis viņa dēls Zigis, kā mēs to bijām paredzējuši sākumā, un tāpēc arī šis nosaukums it kā iezīmē šo mūsu vēlmi tieši izcelt Žani Lipki jeb Jāni Lipki, viņa personību notikumos, kas risinājās Latvijas vienā tumšākajā vēstures lappusēm. K

8. oktobrī apritēs 30. gadskārta, kopš 1988. gadā tikai dibināta Latvijas Tautas Fronte, organizācija, kas konsolidēja trešās atmodas kustību un īstenoja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Atzīmējot šo notikumu Dailes teātrī notiks konference “Par neatkarīgu un demokrātisku Latviju”. Raidījumā Šīs dienas acīm sarunas ar vairākiem konferences priekšlasījumu autoriem, sniedzot ieskatu viņu aplūkotajos tematos. Politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ivars Ījabs konferencē aplūkos Latvijas Tautas Frontes dibināšanu starptautiskā kontekstā, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzstāsies ar priekšlasījumu par tēmu Latvijas Tautas Frontes politiskā platforma un liberālisma apsolījums. Tiesību zinātnieks Latvijas Universitātes docents Jānis Pleps aicināts runāt par neatkarības atjaunošanu no juridiskā viedokļa, no konstitucionālo tiesību viedokļa. Tas ir jautājums par valstisko nepārtrauktību.

Laiks pirms 50 gadiem – 1968. gads – ir notikumiem un satricinājumiem bagāts ne tikai Austrumeiropā, kur risinās “Prāgas pavasaris”, bet arī Eiropas rietumos un citviet pasaulē. Notikumi 1968. gadā briest zināmā laika periodā, vai šobrīd vēsturniekiem ir skaidrs, kas izraisa šo kreisās ievirzes viļņošanos Rietumos un kas notiek 1968. gadā Francijā un citur pasaulē stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.

70 gadi mūs šķir no laika, kad Korejas pussala sadalīta dienvidu un ziemeļu daļās, kļuva par divām atsevišķām valstīm. Dienvidos izveidojās Korejas Republika, ziemeļos – Korejas Tautas demokrātiskā republika. Korejas liktenis 20. gadsimta pirmajā pusē ir dramatisks, valsti jau 1910. gadā okupē Japānas karaspēks un šī teritorija tāpat kā viss reģions jau kādu laiku iepriekš ir cīņas arēna starp Japānu, kā topošu Austrumāzijas impēriju, un Eiropas koloniālajām nācijām – Krieviju, kurai ir īpašumi Tālajos Austrumos, protams, Lielbritāniju, tobrīd arī Vāciju. Pie apvāršņa jau vīd arī ASV kā nozīmīgs Klusā okeāna spēks. Koreja izrādās kā salīdzinoši maza un arī mazattīstīta valsts faktiski šīs spēles objekts. Lai starp abiem pasaules kariem Japāna uzskata Koreju par savu teritoriju, Tikai pēc Japānas zaudējuma Otrajā pasaules karā parādās jautājums, kas tālāk notiks ar Koreju. Ar lielvalstīm raksturīgo aroganci PSRS vadītājs Josifs Staļins un ASV prezidents Franklins Delano Ruzvelts novelk ietekmju sfēru robežu p

Raidījumā Šīs dienas acīm ielūkojamies mūsu aizjūras kaimiņvalsts Zviedrijas vēsturē. Latvijā Zviedrija tradicionāli uzlūkota kā miera un pārticības zeme, kas šo savu stāvokli uzturējusi, lielā mērā distancējoties no apkārtējiem politiskiem un militāriem procesiem. Visumā šis priekšstats ir pamatots, taču vēsturiskā realitāte ir daudz niansētāka. Saruna ar Zviedrijas aizsardzības pētījumu institūta aizsardzības analīzes nodaļas direktora vietnieku izpētes jautājumos doktoru Robertu Dalšjo veltīta Zviedrijas ārpolitikai un drošības politikai attiecībās ar Padomju Savienību un Krieviju laikā pēc Otrā pasaules kara.