Š?s Dienas Ac?m

9. septembrī Zviedrijā notiek parlamenta Riksdāga vēlēšanas. Tas ir iemesls, lai raidījumā Šīs dienas acīm ielūkotos šīs mūsu aizjūras kaimiņvalsts vēsturei. Latvijā Zviedrija tradicionāli uzlūkota kā miera un pārticības zeme, kas šo savu stāvokli uzturējusi, lielā mērā distancējoties no apkārtējiem politiskiem un militāriem procesiem. Visumā šis priekšstats ir pamatots, taču vēsturiskā realitāte ir daudz niansētāka. Ieskatu Zviedrijas pēdējā gadsimta vēsturē sniedz sarunas, kas tapušas šī gada sākumā Stokholmā. Saruna ar vēsturnieku Stokholmas Sēderternas universitātes profesoru Pēru Bolinu veltīta Baltijas valstu un Zviedrijas attiecībām 20. gadsimtā. Saruna ar Zviedrijas aizsardzības pētījumu institūta aizsardzības analīzes nodaļas direktora vietnieku izpētes jautājumos doktoru Robertu Dalšjo veltīta Zviedrijas militāri stratēģiskai situācijai pēc Otrā pasaules kara un līdz mūsdienām.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par cilvēku, kurš nenodzīvoja dažus mēnešus līdz Latvijas valsts pasludināšanai – par pulkvedi Fridrihu Briedi. Stāsta Latvijas Kara muzeja nodaļas vadītāja Ilze Krīgere un Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis. Ja kādam pusaudzim uz ielas jautātāju, kas ir Fridrihs Briedis, viņa atbilde varētu būt, ka Neatkarības cīņu komandieris, jo F. Briedis ir trīskārtējs Lāčplēša ordeņa kavalieris, viņa vārdā nosaukta iela Rīgas centrā, arī vidusskola. Varētu domāt, ka tas ir cilvēks, kam ir tiešs sakars ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu. Diemžēl tas tā nav, jo viņa liktenis traģiski aprāvās 1918. gada naktī uz 28. augustu čekas Butirku cietumā Maskavā pēc attiecīga ārkārtējās komisijas lēmuma par viņa vainu pret jauno boļševiku varu Krievijā. Tāpēc rodas jautājums, kāpēc pulkvedim Briedim ir ierādīta tik liela vieta Latvijas varoņu galerijā?

Pirms 50 gadiem, 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu, Čehoslovākijas robežas šķērsoja apmēram 300 tūkstošus liels Padomju Savienības un dažu citu Varšavas līgumvalstu karaspēks. Tā PSRS režīms reaģēja uz Čehoslovākijas vadības tā brīža īstenoto politiku, kas ieguvusi Prāgas pavasara nosaukumu. Šajā padomju armijas kontingentā neizbēgami bija visu padomju republiku armijā iesauktie jaunie cilvēki. Arī šī raidījuma Šīs dienas acīm viesi – Valdis Berhnards un Leons Undzenko.

1918. gada 8. augusts ir pirmā diena Amjēnas kaujai – Antantes valstu armiju uzbrukums Rietumu frontē un arī iesākums tā sauktajai simts dienu ofensīvai, kas ir Pirmā pasaules kara pēdējā aina. Stāsta Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. 1918. gadā pirmie mēneši Rietumu frontē paiet izmisīgā Vācijas pēdējā spēku sasprindzinājumā, mēģinājumā, pārsviežot divīzijas no Austrumu frontes, kur karš ir faktiski beidzies, uz Rietumu fronti, pēdējo reizi mainīt pasaules kara gaitu sevi par labu. Vāciešiem tas īsti neizdodas. Antantes valstu starpā 1918. gada vasarā nebija lielas vienprātības, ka lūzuma punkts ir tik tuvu. Daudzi virsnieki un politiķi uzskatīja, ka karu varēs pabeigt labākajā gadījumā 1919. gadā

Spāņu gripas epidēmija, viens no vai nāves gadījumu ziņā lielākais epidēmijas  uzliesmojums cilvēces vēsturē. Tas notiek 1918. gada otrajā pusē. Kas bija spāņu grupa, kā tā skāra pasauli un kāda bija vispār epidemioloģiskā slimību situācija pasaulē un arī Latvijā pirms simts gadiem, ciklā Pirms 100 gadiem Eiropā stāsta vēsturniece Inna Gīle. Par Spāņu gripu runā kā par grandiozu epidēmiju, kura, kā tiek lēsts, skar 500 miljonus cilvēku visā pasaulē un arī letālo iznākumu skaits, kur gan statistika svārstās ļoti plāšos apmēros, tiek runāts par 50 līdz 100 miljoniem. Ja ir patiess tas lielākais skaitlis, tas ir vairāk nekā bojā gājušo skaits abos pasaules karos kopā. Paradoksāli, ka šīs epidēmijas uzliesmojums paliek pasaules notikumu otrajā plānā, jo risinās Pirmais pasaules karš, kara cenzūra cītīgi skauž ziņojumus par šo epidēmiju, lai nemazinātu armijas un civiliedzīvotāju kaujas sparu. Vienīgi neitrālajā Spānijā par to var brīvi runāt, un līdz ar to gripa iegūst „Spāņu gripas nosaukumu”. Kādu brīdi šķiet,

Pirms 75 gadiem, 1943. gada jūlijā un augustā, Vācijas un PSRS bruņotie spēki izcīnīja Kurskas kauju – vienu no lielākajām sadursmēm Otrā pasaules kara laikā. Par Kurskas kauju stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins.

1918. gada naktī no 16. uz 17. jūliju Jekaterinburgā, tā sauktajā Ipatjeva namā savu dzīvi beidza pēdējais Krievijas imperators – cars Nikolajs II, viņa sieva Aleksandra Fjodorovna, viņa četras meitas, dēls un bijušais troņmantinieks Aleksejs, kā arī cara kalpotāji. Tā ir cara slepkavība vai arī leģitimējama jaunās varas izrēķināšanās ar vecās varas simbolu un galvu. Par to stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Runājot par cara Nikolaja un viņa ģimenes likteni, lielākoties līdzīgs traģisks gals ir bijis lielākoties tiem monarhiem, kuriem arī citu Eiropas valstu vēsturē ir nepaveicies piedzīvot revolūciju savā valstī. Kaut vai Luijs XVI Francijā, karalis Čarls Anglijā 17. gadsimtā – tā ir zināma revolūciju asiņainā loģika. Līdz ar to ir jautājums, cik likumīgs bija šāds Romanovu ģimenes un Krievijā valdošās dinastijas gals.

Ieskats zinātniskajā konferencē “Varas Latvijā no senlaikiem līdz nacionālai valstij”. Konferenci organizēja Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Universitāte. Uzstājās vēsturnieki un citi sociālo zinātņu pārstāvji, kuri individuālo grantu programmas “Esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā” ietvaros apcerējuši dažādus valstiskuma modeļus un sistēmas, kas vēstures gaitā pastāvējušas Latvijas teritorijā un ietekmējušas latviešu nācijas veidošanos un pastāvēšanu. Referenti iepazīstināja ar savām esejām, kā arī uzklausīja kolēģu līdzreferātus ar šo eseju vērtējumu. Konferences sakarā saruna ar tās organizētāju pārstāvi Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku un Latvijas valsts valsts simtgades svētku radošās padomes locekli Mārtiņu Kaprānu. Galvenais sarunā apspriestais jautājums, cik lielai un kādai vajadzētu būt valsts politikas ietekmei uz vēstures procesu apzināšanos sabiedrībā. Raidījumā skan arī fragmenti no konferences dalībnieku priekšlasījumiem.

Latvija un Šveice – šodien tās mums šķiet viena otrai tālas zemes, ilgu laiku bijušas gluži kā divās pasaulēs, ar dzelzs priekškaru šķirtas. Tāpēc šodien daudziem paradoksāls varētu šķist fakts, ka formulējums “brīva, suverēna Latvija” pirmo reizi izskanējis tieši Šveicē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta literatūrvēsturniece Gundega Grīnuma un politoloģe Vita Matīsa.  

Divu sējumu izdevums “Latvija un latvieši” - fundamentāls kolektīvs darbs. Raidījumā Šīs dienas acīm par izdevumu stāsta divi tā autori – vēsturnieki Tālavs Jundzis un Indulis Zālīte. Pirms dažiem gadiem iznāca darbs ar līdzīgu nosaukumu četros sējumos, kas arī bija līdzīgas ievirzes. Šis izdevums nav iepriekšējā pārstrādājums, bet pilnīgi jauns darbs. Arī tā shēma, liela daļa autoru un raksti ir pilnīgi citi. Neviens raksts neatkārto to, kas bija teikts pirms dažiem gadiem tapušajā izdevumā. Taču arī nosaukumi nav vienādi: iepriekšējais izdevumus saucās “Latvieši un Latvija” un iznāca tikai latviešu valodā. Jaunajam izdevumam dots nosaukums “Latvija un latvieši” un tas iznāk trijās valodās. Šī vārdu spēle ir ar zināmu loģiku, jo jaunais izdevums izdots arī latviešu valodā, taču pamatā ir domāts ārzemniekiem, kuri pirmām kārtām grib uzzināt, kur Latvija atrodas un kas tur dzīvo. Tāpēc Latvija šajā izdevumā ir priekšplānā.

Raidījums veltīts šodienai. Maijā, uzturoties Briselē, raidījuma autors Eduards Liniņš tikās ar drošības eksperti organizācijas Vācijas Savienoto valstu Māršala fonds vecāko līdzstrādnieci Kristīni Bērziņu. Sarunas temats – pašreizējā Eiropas drošības situācija un tās nozīmīgākie apdraudējumi.

1948. gada 14. maijs ir datums, kad pasludināta Izraēlas valsts neatkarība. Šim datumam, Izraēlas valsts tapšanai un tās turpmākajai vēsturei veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Izraēlas vēstnieces vietnieks Latvijā Cvī Mirkins un muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis. Sarunas 2. daļa.  

1948. gada 14. maijs ir datums, kad pasludināta Izraēlas valsts neatkarība. Šim datumam, Izraēlas valsts tapšanai un tās turpmākajai vēsturei veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Izraēlas vēstnieces vietnieks Latvijā Cvī Mirkins un muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis. Sarunas 1. daļa

2017. gadā atzīmējām 500 gadus kopš reformācijas. Šogad aprit gadskārta, kas visai cieši saistīta ar reformāciju un tiem simts gadiem, kas paiet pēc reformācijas. Proti, 1618. gadā, tātad pirms 400 gadiem Vācijā uzliesmoja 30 gadu karš, viens no lielākajiem konfliktiem ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas karu vēsturē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. Sarunas 2. daļa. Par 30 gadu kara sākumu uzskata 1618. gada 23. maiju, kad Prāgā notiek tā dēvētā defenestrācija, proti vācu ķeizara Ferdinanda II Hābsburga pilnvarotie vietvalži tiek izlidināti pa Prāgas rātsnama trešā stāva logu, kas ir diezgan augstu virs zemes. Viņi paliek dzīvi, bet šis fakts iezīmē nepakļaušanos vācu ķeizara varai. Tā kā šim konfliktam reliģiski motīvi, jo ķeizars ir pārliecināts katolis un kontrreformācijas piekritējs, savukārt toreizējā Bohēmija (tagad Čehijas teritorija) ir protestantu zeme, tad uzliesmo konfl

2017. gadā atzīmējām 500 gadus kopš reformācijas. Šogad aprit gadskārta, kas visai cieši saistīta ar reformāciju un tiem simts gadiem, kas paiet pēc reformācijas. Proti, 1618. gadā, tātad pirms 400 gadiem Vācijā uzliesmoja 30 gadu karš, viens no lielākajiem konfliktiem ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas karu vēsturē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. Sarunas 1. daļa. Par 30 gadu kara sākumu uzskata 1618. gada 23. maiju, kad Prāgā notiek tā dēvētā defenestrācija, proti vācu ķeizara Ferdinanda II Hābsburga pilnvarotie vietvalži tiek izlidināti pa Prāgas rātsnama trešā stāva logu, kas ir diezgan augstu virs zemes. Viņi paliek dzīvi, bet šis fakts iezīmē nepakļaušanos vācu ķeizara varai. Tā kā šim konfliktam reliģiski motīvi, jo ķeizars ir pārliecināts katolis un kontrreformācijas piekritējs, savukārt toreizējā Bohēmija (tagad Čehijas teritorija) ir protestantu zeme, tad uzliesmo konfl

Atgriežamies 1988. gada pavasarī, kad ielās esošās varas nesankcionētās akcijās izgāja daudz ļaužu – runa ir par akcijām pret plānoto metro celtniecību Rīgā. Tajā laikā daudzi arī uzzināja, ka pastāv tāda organizācija, kā Vides aizsardzības klubs. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Vides aizsardzības kluba prezidentu – Arvīdu Ulmi. Atmodas kustībā laikā no 1987. gada nogales līdz 1988. gada jūnijam, kad tai plaši pieslēdzās radošā inteliģence, bija posms, kad Vides aizsardzības klubs bija galvenais virzošais spēks. Un svarīgākais motīvs bija kampaņa pret Rīgas metro.

1818. gadā 5. maijā nāca pasaulē Kārlis Markss, viens no ietekmīgākajiem ne tikai 19. gadsimta, bet arī visu pēdējo pāris gadsimtu domātājiem. Par Kārli Marksu, par viņa idejisko mantojumu un viņa ideju ietekmi vēsturē, saruna ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu Juri Rozenvaldu. Markss nācis pasaulē Vācija 19. gadsimta pirmajā pusē, kas ir politiski sadalīta, bet kulturāli vienota telpa. Jānis arī tas, ka viņa ģimene ir ebreju izcelsmes, lai gan tajā brīdī kristījušies ebreji. Tāpat līdz 1815. gadam Reinas apgabals, kurā ir dzimis Markss, tas bija Francijas sastāvā. Salīdzinājumā ar citām Vācijas valstiņām, te lielā mērā izpaudās Franču revolūcijas idejas. Nav runa tikai par revolūcijas ideāliem, bet arī Napoleona kodeksu, kas mainīja daudzas attiecības kapitālistiskajā attīstībā un noņēma daudzas barjeras. Otrs – viņa ģimene, tēvs bija redzams jurists, kurš bija kristījies karjeras dēļ, un arī kristīja sievu un bērnus.

Pirmā visas Latvijas tautas vēlētā pārstāvniecības institūcija – Latvijas Republikas Satversmes sapulce – savu darbību uzsāka 1920. gada 1. maijā. Kāda bija jaunās Satversmes sapulces dienas kārtība, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks, Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. Pirmie veicamie darbi bija Satversmes izstrāde un nedaudz vēlāk agrārā reforma.

Kinoteātris “Splendid Palace”, ko daudzi arī vēl atceras ar nosaukumu “Rīga” padomju laikā, vienmēr ir uztverts kā galvenais kinoteātris Rīgā, kino skatīšanas kultūras centrs. Šogad 95. gadi aprit, kopš Rīgā darbojas kinoteātris “Splendid Palace”. Kāda ir bijusi šī kinoteātra un arī kino skatīšanās vēsture Latvijā, stāsta kino pētniece Daira Āboliņa. “Sākotnēji, protams, pārsteigums bija pats fakts, ka cilvēki, kuri šeit neatrodas, ir tur uz ekrāna. Un viņi kustas. Un, ak Dievs, ja pats tu esi piedalījies šādā filmēšanā! Tas bija vairāk tāds kā emocionāls satricinājums par pašu faktu. Atrakcija, gandrīz vai pietuvināta burvju mākslai, kas notiek visu klātbūtnē. To piedzīvoja arī Rīga, tolaik atsevišķās pielāgotās vietās tas notika,” par kino pirmsākumiem Rīgā stāsta kino pētniece, kinoteātra "Splendid Palace" kuratore Daira Āboliņa. Kino rādīšanas un kino skatīšanās tradīcija Rīgā un Latvijā saistās ar pašiem kino pirmsākumiem – ar 1895. gadu. Pirmie kino kadri bija īsi, aktuāli sižeti, kas bija iekļauti pa

Tautu pavasaris – tādu apzīmējumu ieguvis revolūciju un sacelšanos vilnis, kuru Eiropa piedzīvo pirms 170 gadiem – 1848. gadā. Kas izraisīja šo viļņošanos Eiropā, kādi bija šie procesi un to rezultāti, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Raimonds Cerūzis. Tādu revolūciju, politisku pārmaiņu domino efektu, kāds bija Tautu pavasaris, Eiropa nav piedzīvojusi ne pirms, ne pēc tam. Vienīgo līdzīgo piemēru var atrast Franču revolūcijā, tomēr tas bija lokāla rakstura notikums.